Vai pieļauju iespēju, ka varētu atgriezties Smiltenē? Diemžēl, nē! Varu tur aizbraukt uz pāris dienām atpūsties no lielpilsētas straujās dzīves, bet, lai tur dzīvotu, – nē.
Vai pieļauju iespēju, ka varētu atgriezties Smiltenē? Diemžēl, nē! Varu tur aizbraukt uz pāris dienām atpūsties no lielpilsētas straujās dzīves, bet, lai tur dzīvotu, – nē. Manas mājas ir Rīga.
Daudzi cilvēki, vaicāti, kurš laiks viņu dzīvē bija skaistākais un bezrūpīgākais, atbild, ka tie bijuši skolas gadi – pamatskola, vidusskola, studiju gadi. Rīdzinieces Līgas Ozolas dzīves līkloči bija izgrozījušies tā, ka viņas skolas gadi pieder Smiltenei. Kaut gan tagad Līgas mājas ir Rīga, viņa vismaz reizi gadā ir Smiltenē, trīs gadus viņa nodzīvojusi Liepājā, bet pavisam nesen atgriezās Latvijā no Baltkrievijas, kur gandrīz gadu dzīvoja Minskā.
Līgas vienaudži viņu atceras kā Iesaliņu, bet šis uzvārds nav svešs arī pārējā gadagājuma smilteniešiem, jo tikai retais nepazīst Jāni Iesaliņu. Viņš ir saimnieks vienam no populārākajiem tūrisma objektiem – skatu tornim.
Ja nebūtu daudzu cilvēku iecienītā saziņas portāla draugiem.lv, iespējams nebūtu arī šīs tikšanās un neklātienes sarunas ar bijušo novadnieci. Ņemot vērā saspringto noskaņu, kas valda informācijā par un no Baltkrievijas, šķita savādi, kāpēc bijusī smilteniete izvēlējusies dzīvi tieši Minskā. Tāpēc sarunas sākotnējā ideja bija noskaidrot, kā viņa tur nokļuvusi. Laiks skrien ātri, un, kad beidzot sazinājāmies ar Līgu, viņa jau atkal bija rīdziniece un labprāt ļāva sevi izprašņāt par gadiem pēc skolas.
Smiltene
“Dzimusi esmu Rīgā, bet līdz piecu gadu vecumam mēs dzīvojām Olainē. Uz Smilteni mana ģimene pārcēlās 1984. gadā,” atceras Līga. Tobrīd, padomju laikā, Olaine bija ļoti piesārņota pilsēta un gan Līgai, gan viņas septiņus mēnešus vecajai māsai Elīnai sākušās nopietnas veselības problēmas. Ārsts vecākiem licis izvēlēties, vai nu turpināt dzīvi piesārņotajā vidē un samierināties ar slimiem bērniem, vai meklēt citu dzīvesvietu. Līgas tēva dzimtā puse ir lauki Alūksnes rajonā, tāpēc vecāki nolēma dzīvesvietu meklēt tuvāk šādai videi un izvēlējās Vidzemes mazpilsētu Smilteni. “1985. gadā sāku mācīties Smiltenes vidusskolas (šobrīd – ģimnāzijas – no redakcijas) sagatavošanas klasītē pie skolotājas Guntas Lapiņas. Vidusskolā mana audzinātāja bija Mārīte Rainbaha – fantastiska skolotāja,” sajūsminās Līga. Viņa uzsver, ka abas nosauktās skolotājas viņai joprojām ir vismīļākās.
Rīga
Pēc vidusskolas, kā jau lielākā daļa absolventu, arī Līga devās turpināt izglītību uz valsts galvaspilsētu. Viņas izvēle bijusi Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte. “Vidusskolā man ģeogrāfija bija pastiprinātais priekšmets, kas padevās un arī interesēja. Pat nešaubījos, kur vēlos turpināt mācīties. No mūsu klases ģeogrāfos iestājās pavisam četri cilvēki – arī Uldis Klepers, Andris Lapiņš un Ilmārs Bonaparts,” stāsta Līga. Visi četri arī kopā 2002. gada vasarā ģeogrāfus pabeiguši.
Tūlīt pēc augstskolas Līga satikusi savu otru pusīti – Juri.Viņu noteikti atpazīst tie, kas interesējas par hokeja dzīves aktualitātēm. “Sākās dzīve “uz koferiem”,” turpmāko raksturo bijusī smilteniete.
Liepāja
Kad Līga iepazinās ar Juri, viņam bija jādodas uz Čeļabinsku Krievijā, kur jāaizvada pārbaudes laiks. Tomēr pēc mēneša viņš atgriezies Latvijā un parakstījis līgumu ar hokeja klubu “Liepājas metalurgs”. Tā Līga trīs gadus vienlaikus bija gan rīdziniece, gan liepājniece. Šajā laikā Ozolu ģimenei piepulcējās atvasīte – 2003. gada augustā piedzima Elizabete.
“2006. gada pavasarī vīram beidzās līgums ar “Liepājas metalurgu”. Tolaik gan šī komanda, gan “Rīga 2000” paziņoja, ka vairs nespēlēs Baltkrievijas atklātajā čempionātā, un Juris parakstīja jauno līgumu ar Minskas hokeja klubu “Keramin”. Protams, pirmajā mirklī nebija viegli pieņemt faktu, ka uz astoņiem mēnešiem jādodas prom no mājām. Šķita, lai nu kur, bet uz Minsku?! Tur noteikti būs briesmīgi. Bija arī jāaiziet no iemīļotas darba vietas Hansabankā, kur strādāju par sekretāri. Tas bija ļoti smags brīdis, bet sapratu, ka ģimenei noteikti ir jābūt kopā. Upurēju savu karjeru ģimenes vārdā,” secina Līga.
Minska
Minskā Ozoli sāka dzīvot 2006. gada augusta sākumā. “Jau pirmajā brīdī biju patīkami pārsteigta par šo pilsētu. Tik liela un, galvenais, tīra un sakopta. Ar platām un nobruģētām ielām. Nebija nekādu grūtību tur iedzīvoties,” atzīst latviete.
Viņa secina, ka pārsteidzoši ir tas, ka pēc mājām īpaši neilgojusies. Reizi trīs mēnešos viņai kopā ar Elizabeti bija jābrauc uz Rīgu, lai kārtotu vīzu jautājumus. Janvārī Līga sākusi strādāt par sekretāri Latvijas vēstniecībā Minskā. Rezultātā dzīve kļuvusi vēl interesantāka. Meita apmeklējusi privātdārziņu un nedaudz jau apguvusi krievu valodu. “Diemžēl vīra ceļgala traumas dēļ nācās atgriezties mājās ātrāk nekā bija plānots. Nu jau mēnesi esam Latvijā. Vīrs cenšas izārstēt ceļgalu – katru dienu dodas uz speciālām procedūrām un vingrošanām. Nākamo hokeja sezonu viņš, visticamāk, aizvadīs hokeja kluba “Liepājas metalurgs” sastāvā,” stāsta Līga.
Rīga vai Smiltene?
Smiltene? “Uz Smilteni sanāk aizbraukt ļoti reti, jo manas mājas tagad ir Rīga. Aizbraucu parasti vasarā un tad tikai uz pāris dienām. Parasti braucu uz skatu torni, kur rosās mans tētis. Smiltene kopš manas aizbraukšanas ir ļoti mainījusies uz labo pusi. Tā ir kļuvusi sakoptāka un tīrāka. Prieks skatīties, kā tur viss attīstās. Vai es pieļauju tādu iespēju, ka varētu tur atgriezties? Diemžēl, nē! Varu tur aizbraukt uz pāris dienām atpūsties no lielpilsētas straujās dzīves, bet, lai tur dzīvotu, – nē. Manas mājas ir Rīga.” secina bijusī smilteniete.
