Viens no viskarstākajiem tematiem, kas pēdējā laikā tracina sabiedrību, ir jaunā kārtība maksājumiem par elektroenerģijas patēriņu. Šeit nerunāšu par zemniekiem sagādātajiem pārsteigumiem, jo zemnieku intereses prot aizstāvēt vairākas sabiedriskās organizācijas. Mazāk aizstāvju būs tai ļaužu grupai, kas nav spējīga cīnīties par savām tiesībām.
Vēsturiski lauku sētās gandrīz visur bijis nepieciešams trīsfāzu pieslēgums. Tagad šajās mājās turpina dzīvot pensionāri, no kuriem daudzi ir tā saucamie vientuļie ilgdzīvotāji. Zinu piemērus. Teiksim, vientuļa pensionāre, kurai jau 92 gadi plecos. Kā rīkoties viņai, ja no mājas spēj iziet ar milzu grūtībām? Citā mājā dzīvo divi vecīši, no kuriem vienam pāri 90, bet otram drīzumā būs. Lai nejauši ar dzīvesbiedru nekas ļauns neatgadītos, no mājas ārā vairs neiet. Maizīti, par laimi, reizi nedēļā viņiem pieved garām braucošais autoveikals, pensiju piegādā pastnieks. Kā turpmāk dzīvot viņiem? Izskatās, ka kaut kādiem dižcilvēkiem liekas, ka kaut kur zemākajos līmeņos dzīvo nevis cilvēki, bet mērkaķi.
Uzskatu, ka ne visās aplamībās vainojami tikai ministri, kuri, protams, ir daudzu pārkārtojumu rosinātāji. Tomēr praktiskus likumus un noteikumus izstrādā tie ierēdņi un činavnieki, kuri algā saņem četrus tūkstošus mēnesī. Šiem ļaudīm visai attāls priekšstats par to, kā īstenībā dzīvo tā saucamā tauta, savukārt papīrus viņi prot tā samurkšķīt, ka reti kurš ministrs tiks gudrs. Man bērnības kaimiņš bija skroderis, kurš mēdza atkārtot savu asprātību: “Īsām biksēm var piestiķēt, bet ko ar garām darīsi?” Mūsdienu augsti izglītotie činavnieki rīkojas krietni savādāk, proti, garām biksēm piestiķē, bet īsām nogriež.
* * *
Visas trīs Baltijas valstis šogad svin savas neatkarības simtgadi. Viena no mūsu visu kopīgajām rūpēm ir bažas par nācijas pastāvēšanu nākotnē. Varen daudz saradies visādu jaunliberāļu un kosmopolītu, kuri aizrautīgi sludina, ka nākotne pieder tautu globālai saplūsmei kaut kādā vienveidīgā civilizācijā, kur vairs nepastāvēs dalījums nācijās un pat rasēs. Šī teorētiskā redzējuma ietekmē tiek veicināta darbaspēka migrācija, jo, raugi, mums jau tagad trūkst darbaroku. Tanī vietā, lai reāli papūlētos atgriezt dzimtenē nesenos aizbraucējus, radot viņiem pienācīgus dzīves apstākļus senču dzimtenē, tiek pieprasīti viesstrādnieku tūkstoši, kas būtu ar mieru dzīvot vagoniņos un saņemt pieticīgu samaksu. Kad dzirdu televīzijā kārtējo perpelējumu par šo tēmu, man ataust atmiņā kaut kas senāk dzirdēts un lasīts. Patiešām, tas bija vēl 1952. gadā, kad mācījos augstskolas pirmajā kursā. Tolaik pats aktuālākais temats bija Staļina grāmata, kas veltīta valodniecības tēmai. Apcerējumam bija vispārējs ievads, kurā Staļins spriedelēja par valodu un nāciju saplūsmi kaut kad nākotnē. Starp citu, mūsdienu gudreļiem derētu ieskatīties, kādu definīciju Staļins devis vārdam nācija. Šī tēma vismaz gadu tolaik visiem lektoriem šķita tik universāla, ka pat antīkās literatūras lekcijas iesākās ar citātu no Staļina darba. Patiešām, dzīvē mēdz notikt atbilstoši Raiņa formulētajam sabiedrības attīstības modelim: “Lokos atpakaļ rit laiki, un ik loks uz augšu aizved.” Bet īstenībā taču ir tā, ka nereti dialektiskā virzība vērsta arī uz leju.
* * *
Daži zinātnieki sludina teoriju, ka tieši beztiesīgās sabiedrībās dzimst īstie spēka vīri, izcilas personības, vārdu sakot, cilvēki ar krampi. Iespējams, ka tā, vienīgi jautājums, kad un kurā paaudzē šādas izcilas personības parādās.
Imants Ziedonis kādreiz rakstīja, ka ir cilvēki, kuri no masas atšķiras ar to, ka viņiem galva vienmēr slejas pāri krūmu galotnēm. Pēdējā laikā no dzīves viens aiz otra aiziet šī dižā audze, kas savas izcilības izkopa padomju varas apstākļos. Tie bija cilvēki, kuri iespēja par spīti apstākļiem. Atliek varbūt pateikties Ņikitam Hruščovam, kurš partijas darbiniekiem izvirzīja prasību, lai katrā nozīmīgā amatā strādātu cilvēki, kuri prot. Tas bija laiks, kad no ikviena partijas sekretāra sagaidīja, lai viņam būtu augstākā izglītība. Tieši tolaik veidojās apstākļi, kad, teiksim, par kolhoza priekšsēdi varēja apstiprināt izbijušo leģiona virsnieku Viļumsonu, kurš savā “Oktobrī” spēja noturēties, nestājoties partijā. Tikai tāpēc, ka izcili labi saimniekoja.
Nule no dzīves aizgājis cits kolhozu laiku veterāns – Jānis Blūms. Padomju birokrātijas tradīcija parasti nepieļāva, ka augstos amatos nokļūst cilvēks ar “nepareizu” biogrāfiju, jo Jāņa Blūma tēvs bija neatkarības cīņu veterāns, par nopelniem apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Lai kā tas nepatika dažiem kompartijas funkcionāriem, Jānis Blūms Nīgrandē izveidoja vienu no Latvijas izcilākajām saimniecībām.
Iepriekšējā rakstā pieminēju Arturu Jansonu, un tagad jāpaskaidro, ka Jāņa Blūma tēvs un Arturs Jansons bija ne tikai cīņu biedri, bet arī tuvi draugi vēlāk. Starp citu, sapelnītos līdzekļus viņi ieguldīja prestiža nama pirkšanā Rīgas centrā, tas bija tas nams, kurā okupācijas gados iemitinājās DOSAAF organizācija. Deviņdesmitajos gados šo namu atguva dēls Jānis Blūms un Jansona meita Marija Viduce.
Jānim Blūmam vectēvs apbedīts Smiltenes kapos, un mazdēls mēdza tur pasērst un nedaudz pielikt roku kapa uzkopšanā. Vienā no šīm reizēm viņš paciemojās Vijciemā pie manis. Ar interesi apraudzīja dārzu, iepazina to, kā dabas procesi salāgojas ar to enerģiju, kādu piesaista senlatviešu kulta akmeņi. Pēc tam sēdējām pagalmā un kādu pusotru stundu pārrunājām dzīvi, un mūsu uzskati brīnumainā kārtā pilnīgi saskanēja, arī par aktuālajiem tā brīža politiskajiem jautājumiem. Brīnišķīgs cilvēks, kurš būtu pelnījis, lai viņa vārdā nosauc ne vienu vien ielu. Cerēsim, ka atradīsies kāds godprātīgs rakstītpratējs, kas par šiem dižajiem ļaudīm uzrakstīs kārtīgu grāmatu.
