Cik skaisti! Sirds gluži vai kūst, skatoties uz glītajiem koka soliņiem, kas ar mīļumu uztupināti uz jaunajām dēļu laipām Niedrāja ezera peldvietās. Apsēsties uz jaunajiem soliņiem un priecāties par ezera ainavām man pagaidām nav sanācis. Gan jau vēl gadīsies iesēdēt jauno vietu, – varbūt tad, kad rudens būs izšļakstījis krāsas koku lapotnēs un tās kā raibi ietvari spoguļosies dzestrajā, zilajā ezera ūdenī. Ir reizes, kad gribas publiski pateikties par labu darbu kā šoreiz. Paldies darbu pasūtītājai, valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes mežsaimniecībai, kas apsaimnieko Niedrājam piegulošos valsts mežus, un idejas autoram un izpildītājam grundzālietim Aināram Ozoliņam par sakopto ezera apkārtni. Viena nauda un cita darbs ir likti lietā, lai ikvienam no mums būtu patīkami atpūsties skaistā, sakoptā dabas stūrītī. Un tas arī ir vismaz neliels mierinājums par dažviet izcirsto mežu pie Niedrāja un Tepera. Prātojot par tādām lietām, atcerējos bijušā kolhoza “Oktobris” priekšēdētāja Ēvalda Viļumsona nesen teiktus skarbus vārdus, – cilvēki šodien tā pieradināti pie mežonīgā kapitālisma, ka savādāk vairs nemāk, kā tikai raut priekš sevis, nevis sabiedrības. Ja uzņēmums ir simtprocentīgi ar privātu kapitālu, tad neko padarīt, ja rauj. Mana nauda, mana izvēle, kur to likt. Taču, ja nu kāds, turīgāks, uzsauktu, piemēram, jaunu dēļu laipu Tepera peldvietai? Vai palīdzētu pašvaldībai atjaunot strūklaku Smiltenes Vecajā parkā? Tā teikt, naudas ziedojums ar konkrētu mērķi…
