Šodien Latvijas balsstiesīgie iedzīvotāji jebkurā parakstu vākšanas vietā var sākt parakstīties par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Tie paredz krievu valodas ieviešanu kā otru valsts valodu. Attiecībā uz latviešu un krievu valodas lietošanu mūsu zemē ir ne mazums šķēpu lauzts, tāpēc daudziem latviešiem sāp sirds par to vien, ka jautājums par krievu valodas oficiālu atzīšanu valsts valodas statusā ir aizgājis tik tālu. Lai ko neteiktu un nesolītu politiķi, ir saprotamas latviešu, galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēku, bažas, jo daudziem krievu valodas jautājums saistās tikai un vienīgi ar politiku. Tiekoties ar iedzīvotājiem, bieži vien nākas uzklausīt atmiņas par baigajiem okupācijas gadiem, kad visiem latviešiem, gribi vai negribi, nācās ielauzties krievu mēlē. Tāpēc latvieši ir neizpratnē, kāpēc krievi, kuri visu mūžu nodzīvojuši Latvijā, nespēj latviski pateikt pat elementāras pieklājības frāzes. Kādu dienu pie manis uz ielas pienāca sirma kundze un pastāstīja, ka “Ziemeļlatvijā” izlasījusi publikāciju par parakstu vākšanu. Viņa uztraucas, ja tiešām krievu valodu pasludinās par otru valsts valodu, kā cilvēki, kuriem krievu valoda nav stiprā puse, varēs aiziet pie medicīnas speciālista. Nenoliedzami, ārstam būs jārunā latviski. Jau tagad Rīgā un vēl jo vairāk Latgalē veikalos pārdevēji neatbild latviski, jo vai nu viņi neprot, vai arī to nevēlas darīt. Personīgi es neesmu pret valodas zināšanām, bet esmu pret to, ka manā dzimtenē varētu būt divas valsts valodas.
