Ziedosim, lai Smiltenē arī turpmāk būtu kinoteātris! Ar šādu aicinājumu pie sabiedrības vēršas Smiltenes pensionāru apvienība. Izlasot “Ziemeļlatvijā” publicēto rakstu “Gaida lēmums par kinoteātra nākotni” un uzzinot, ka ir vajadzīgi 58 tūkstoši eiro jauna digitāla aprīkojuma iegādei, lai kinozālē arī turpmāk varētu demonstrēt filmas, seniori ir ar mieru dalīties ar savām pensijām, cik nu katrs var. Smiltenes kinozāles īpašniece ir Smiltenes novada dome. Lēmumu par kino nākotni Smiltenē pieņems novada deputāti, izskatot pašvaldības nākamā gada budžeta projektu. Ja naudas kino aprīkojumam tajā nepietiktu, pašvaldībai ir iespēja aizņemties nepieciešamo summu Valsts kasē, kā to izdarīja Madonas novada dome. Pagaidām no Smiltenes novada domes nav izskanējis – “nē! naudas kinozāles aprīkojumam nebūs!”. Tiek pausts atbalsts šādai iecerei ar piebildi, ka varbūt to var īstenot pakāpeniski. Taču dzelzs jākaļ, kamēr karsta, – šajā gadījumā, kamēr smiltenietim Gunāram Liedagam vēl nav “apgriezti spārni” jeb nav noplacis entuziasms cīnīties par kino tradīciju saglabāšanu Smiltenē. Es senioru aicinājumu atbalstītu, ja vien šāda ziedojumu akcija vispār notiktu un tiktu pārvarēti birokrātiskie šķēršļi tās sarīkošanai. Kāpēc kino arī mazpilsētā ir jāsaglabā? Tie smiltenieši, kuru bērni jau izauguši un tagad studē vai strādā citur, varbūt no savām atvasēm ir dzirdējuši teikumu – “bet Smiltenē taču nekā nav, ko lai te dara?” Un tas tiek teikts, ne jau nākamo dzīves vietu plānojot, bet apsverot vienu vai divas dienas ilgu ciemošanos dzimtajā pusē. Sliktākajā scenārijā norakt kinoteātri Smiltenē jau pie tik pesimistiska jauniešu redzējuma būtu pavisam nesaprātīgs pašvaldības lēmums, pat neskatoties uz ekonomiski pamatotiem skaitļiem jeb skatītāju vidējo statistiku. Nevajag kalt utopiskus plānus par peldbaseinu, bet saglabāt to, kas ir, lai Smiltenē patiesi kaut kas būtu.
