Viņam vienmēr būs 39… Liktenis ar ļaunas slimības roku nežēlīgi pārrāva viņa dzīves pavedienu neilgi pirms 40. dzimšanas dienas. Šogad, kad vienaudži svin 65 gadu jubilejas, kad vasaras vidū 39. dzimšanas diena bija viņa meitai, viņam aizvien ir 39…
Viņš ir mans brālis. Jaunākais. Vispatiesākais domubiedrs un vislabākais draugs, kāds man dzīvē bijis.
Aldis Štelcs. Dzimis un izaudzis Salacgrīvā. Pēc Salacgrīvas vidusskolas absolvēšanas – studiju gadi Rīgā. Teodora Zaļkalna Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļas diploms ar gleznotāja kvalifikāciju (vienīgajam no 1975. gada šīs nodaļas absolventiem).
Pēc studijām Aldis nonāca Smiltenē, kur arī aizritēja mūžs. Īss, bet ļoti piepildīts. Te palicis viss – paveiktais darbs, ģimene, draugi, māksla. Te – arī mūža mājas.
Pedagoga darbs toreizējā Smiltenes 2. astoņgadīgajā skolā, Smiltenes vidusskolā, bērnu tēlotājas mākslas studijā. Smiltenieši Aldi atzīst par Smiltenes mākslas skolas pamatlicēju. Kopš 1979. gada viņa pamatdarbs bija mākslinieka noformētāja pienākumi Smiltenes 8.CBR, taču noformējis arī citas iestādes un uzņēmumus. Aldis no sirds iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, blakus citām kultūraktivitātēm kopā ar domubiedriem veidojot pilsētas mākslas telpu.
Studiju biedre mākslas zinātniece Baiba Prigožija-Eglīte savulaik atzina: “Aldis mācēja veidot ap sevi kultūrvidi. Būdams gaišs, kautrīgs cilvēks ar dziļu pietāti pret līdzcilvēkiem, viņš apbrīnojami veiksmīgi prata eksponēt savu kolēģu darbus. Smiltenē tika organizētas lieliskas izstādes, brīnišķīgas Mākslas dienas, tikšanās ar māksliniekiem, konkurss un plenērs “Cilvēki un ceļi”, pamazām padarot mazo, sakopto Latvijas pilsētiņu par vienu no Vidzemes mākslas centriem. Apbrīnojamas bija Alda spējas atrast atbalsta punktus un domubiedrus, kultūras vidi ap sevi veidojot.”
Mēs, Alda tuvinieki, aizvien ar pateicību atceramies ārstus Ilzi un Jāni Krūmalus, 8.CBR priekšnieku Jāni Līkanu, daudzus Alda kolēģus un māksliniekus, kas šajā darbā bija kopā ar viņu, uzmundrināja un praktiski atbalstīja.
Vecāki, paši grūti auguši un kopš bērnu dienām smagi strādājuši, mums, bērniem, pūrā ielika atbildīgu attieksmi pret darbu un saviem tuvākajiem. Aldis katru darbu, kā maizes, tā sabiedrisko, un rūpes par ģimeni uztvēra ļoti nopietni un centās paveikt nevainojami. Tāpēc arī savai būtībai tik nozīmīgajām radošajām izpausmēm – glezniecībai un dzejai – laika aizvien pietrūka. Akvareļu un dzejas varēja būt daudz vairāk…
Dzīves laikā Aldis savus darbus reti izstādījis. Ar atsevišķiem darbiem piedalījies kopīgās vietējo mākslinieku izstādēs, Mākslas dienās. Personālizstādes bijušas Smiltenē, Valkā, Salacgrīvā, Jūrmalā. In Memoriam 1994. gadā Cēsīs. Alda darbi savulaik bija redzami dažādās iestādēs, īpaši viņa darbavietā – 8.CBR.
Baiba Prigožija-Eglīte raksturojusi mākslinieka rokrakstu: “Aldis strādāja akvarelī, reizumis papildinot to ar pasteli. Lielais vairākums lapu ir bez nosaukuma. Sākumā skatītāja acs tos meklē, tad mēģina darbiem atrast savu nosaukumu un… nonāk pie atziņas, ka saturs grūti formulējams, jo mākslinieks glezno netveramo – ūdens, miglas, mākoņu, zāles zaļuma, sniega segas kustību. Gribas teikt – Zemes, Debess un Ūdens elpu, Dzīvību. Kustību. Procesu. (..) Gaisma. Alda darbos tā nedarbojas kā formas veidotāja, bet gan kā iekšējs mirdzums, kā garīguma simbols.”
Aldis rakstīja dzeju. Iesaistījās vietējo literātu apvienībā, kas darbojās pie rajona laikraksta redakcijas. Dzīvesbiedre Gunta kā dārgu piemiņu glabā melnu kladi, kurā Aldis savus darbus ierakstījis pēc neskaitāmiem slīpējumiem un labojumiem. Savulaik atsevišķi dzejoļi publicēti laikrakstos, skanējuši Rīgas radio literārajos raidījumos. Grāmata palika iecerēs…
Man bieži jādomā par daiļrades sintēzi. Cik daudzi Alda akvareļi ir kā dzeja. Un – cik daudzus viņa dzejoļus lasot, gara acīm skaties gleznā. Alda dzejā skartas arī dziļas laikmeta un cilvēka garīgo uzstādījumu problēmas. Tām nav noilguma. Tās ir dzīvas vienmēr.
“Es ticu – skanēs vēl pēc manis mans ilgu sudraboti zilais zvans…” – tā kādā dzejolī saka Aldis. Lasītāj, nododot tavām acīm un sirdij nelielu daļu no viņa gara mantojuma, ceru, ka šīrudens Dzejas dienu noskaņās tas tevi uzrunās.
