Pagājušajā nedēļā Valkā viesojās politoloģe, starptautisko attiecību profesore Žanete Ozoliņa.
Pagājušajā nedēļā Valkā viesojās politoloģe, starptautisko attiecību profesore Žanete Ozoliņa. Viņa Valkas rajona padomē pašvaldību struktūru un pilsētas iestāžu speciālistiem lasīja lekciju “Eiropas Savienības paplašināšanās pozitīvie un negatīvie aspekti”.
Valcēniešu tikšanās ar politoloģi notika saistībā ar Valkas iekļaušanu EUROPE DIRECT tīklā, kura informācijas punkts atrodas pilsētas bibliotēkā. EUROPE DIRECT pasākumos ietilpst arī dažādu semināru un apmācību rīkošana. Ž. Ozoliņa par Eiropas Savienības (ES) politiku sniedza daudz jaunas informācijas, kādu līdz šim preses izdevumos nevarēja atrast.
Ž. Ozoliņa uzsvēra, ka ne tikai jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs, bet arī tā saucamās vecās Eiropas zemēs ir daudz iekšēju pretrunu. Šā iemesla dēļ šovasar neizdevās apstiprināt ES Konstitucionālo līgumu.
“ES vecajās valstīs ekonomika kļuvusi ļoti dinamiska, bet tur vēlas saglabāt arī visas iepriekš noteiktās sociālās garantijas. Tas nereti rada problēmas. Savukārt jaunajās dalībvalstīs visa uzmanība jāpievērš tieši ekonomiskajai attīstībai, lai sociālajā jomā panāktu ES līmeni. Šā iemesla dēļ jaunās ES dalībnieces ir ieinteresētas, lai ES galveno uzmanību pievērstu ekonomikas straujākai izaugsmei. Konstitucionālā līguma mērķis bija izraut veco Eiropu no tās ilggadējām problēmām un pievērst tās uzmanību visas savienības kopīgajām interesēm. Kā izrādījās, tas nav tik vienkārši,” saka Ž. Ozoliņa.
Grūti vienoties par kopsaucējiem
Politoloģe Ž. Ozoliņa skaidro, ka Konstitucionālā līguma nepieņemšana patiesībā nekāda traģēdija nav, jo līgums nebija domāts kā galvenais dokuments ES turpmākās darbības noteikšanai. “Tas vairāk bija pamudinājums veidot kopsaucējus savstarpējai sadarbībai, jo līdz šim daudz ko lielākoties patstāvīgi izlēma pašas dalībvalstis. Piemēram, Gerhards Šrēders izdomā, ka ar Krieviju varētu izveidot kopīgu gāzes vadu, atsauc Vladimiru Putinu, abi izrunājas un nolemj gāzes vadu būvēt. Šrēders var mierīgi nerēķināties, ka viena no ES kopējām politikām ir darba politika. Konstitucionālais līgums vairāk liktu ievērot citu dalībvalstu intereses. Tā ir viena no atlikušajām ES iekšējām problēmām. Vēl dažas ir radījis savulaik diezgan nepārdomātais ES paziņojums, ka savienības paplašināšanās nav beigusies,” atzīst Ž. Ozoliņa.
Paplašināšanās radīs jaunas problēmas
Viņa piebilst, ka šāda paziņojuma dēļ tagad arī Latvija ir kļuvusi par vienu no valstīm, kurām jālemj, kāda ES varētu izskatīties nākotnē. Pēc Ž. Ozoliņas teiktā, viena no potenciālajām ES dalībvalstīm nākotnē ir Turcija, kura pašlaik ES ir ļoti liels un smags kumoss. Kā zināms, par iespējamo Turcijas iestāšanos ES dažādi viedokļi ir arī Latvijā. Skaidrs ir tas, ka Turcijas iestāšanās ES savu ietekmi atstās, jo šī valsts ir gandrīz tikpat liela kā Vācija, turklāt ar Turcijas iestāšanos ES paplašināšanās vēl nebeigsies. “Savu vēlmi iestāties ES ir nodefinējušas Ukraina un Moldova, un nav nekāda iemesla tām iestāju atteikt. Par dalību ES sākusi runāt arī Gruzija. Tas nebūs vienkārši. Tagad ES ir uzņemtas 10 jaunas valstis. Ja vēl savienībai pievienosies vairākas ļoti dažādas Austrumu zemes ar atšķirīgiem attīstības līmeņiem, tad būs sarežgīti jaunuzņemtās tautas integrēt ES gan ekonomiski un finansiāli, gan psiholoģiski ar šo tautu kultūras tradīcijām un reliģiju. To apzinoties, ES, protams, varētu pateikt — nu, pietiek, savienības paplašināšanās beigusies —, taču tā rīkoties ES nedrīkst, jo ir deklarējusi, ka savienība ir atvērta visām valstīm. Šā iemesla dēļ ir sākušas dažādas politiskās spēles. Diemžēl šķiet, ka nākotnē iespējamie ES paplašināšanās loki radīs jaunas domstarpības, nevis veicinās ES vienotību,” uzskata Ž. Ozoliņa.
Šo prognozi apliecina kaut vai fakts, ka arvien lielāka ES sabiedrības daļa izturas noliedzoši pret Turcijas uzņemšanu ES.
Turcija — Eiropai ciets rieksts
Problēmu rada tas, ka noteiktu iemeslu dēļ ES vadība vairs nevar Turcijai atteikt iestāšanos savienībā. “Stāsts par Turcijas saistību ar ES ir ļoti interesants. Turcija ar ES sarunas par savu uzņemšanu savienībā sāka jau 60. gadu vidū. Toreiz ES vadība šai valstij nepateica striktu “nē”, tādēļ tas ir viens no iemesliem, kādēļ tagad ES vairs nevar paziņot atteikumu. Proti, kā to izdarīt, ja tik daudz gadu Turcijai ir solīts, ka vēl mazliet tai jāattīstās, šis tas jāuzlabo, tad to uzņems savienībā. Daži notikumi rāda, ka arī Turcijā pacietība var beigties. Ja iepriekšējos gados šajā Austrumu valstī valdīja diezgan optimistisks noskaņojums, tad oktobra sākumā, kad atkal ES uzmanības centrā izvirzījās jautājums, vai Turciju uzņemt vai ne, tad šajā valstī notika pirmie protesta mītiņi pret ES. Mītiņotāji protestēja pret to, ka viņu valsti ES tik ilgi tur aiz durvīm un nelaiž iekšā. Viņus var saprast, jo, piemēram, Latvijai pēc apsolījuma to uzņemt savienībā vajadzēja paciesties tikai trīs gadus, bet Turcija ir gaidījusi vairāk nekā 30 gadu. Te arī ir izskaidrojums, kādēļ ES Turcijai vairs nevar pateikt “nē”. Otrs iemesls ir tāds, ka ir divas starptautiskas struktūras, kurās ir augsti pacelts demokrātijas karogs. Tā ir ES un NATO. Turcija ir NATO dalībvalsts. Iznāk it kā paradokss — dalībai NATO Turcija ir pietiekami laba ar ieviestajām demokrātijas normām, bet ES tā neder. Arī šī divdomīgā situācija liedz ES Turcijai atteikt vēlmi iestāties. Atteikuma neizteikšanai ir vēl viens iemesls. Pēdējos gados ES ļoti strauji attīstās — gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Tātad savienībai rodas arvien lielāka vajadzība pēc jauna tirgus. Tā kā Rietumos visi tirgi tikpat kā ir apgūti, jāvirzās uz Austrumiem. Kā rīkojas ekonomikas analītiķi? Viņi paņem karti un uz ekonomiski attīstītām vietām uzliek karodziņus. Uzņēmēji ar savu kapitālu, protams, nedosies tur, kur ekonomiskā izaugsme ir 1,2, viņi ieinteresēsies par vietām, kur tā, piemēram, ir 8,9. Turcija nav tā valsts, kur šī izaugsme ir vislielākā, taču tā ir lielisks koridors, pa kuru var nokļūt līdz augošiem tirgiem. Šā iemesla dēļ Turcija ES stratēģiski ir ļoti nozīmīga valsts. Pēdējais arguments ES pozitīvajai attieksmei pret Turcijas gribu iestāties ES ir jautājums, kas aktualizējās pēc 2001. gada 11. septembra. Tas ir jautājums, kā kristīgajai pasaulei sadzīvot ar islama pasauli. Līdz minētajam datumam par šo tēmu vairāk rakstīja zinātniskos traktātos, bet pēc 11. septembra tā aktualizējās. Šajā aspektā Turcija ES ir svarīga, jo tā ir valsts, kas ir ļoti modernizēta. Jā, tur arī ir islama reliģija, bet pēc lūgšanām turki iznāk no mošejām un turpina dzīvi, kas pēdējos gados kļuvusi rietumnieciska. ES negrib palaist garām iespēju pārveidot vienu islama valsti par demokrātijas zemi. Šā projekta idejas autori grib pierādīt, ka dažādas reliģijas nav traucēklis demokrātijas normu ieviešanā, lai attīstītos savstarpēja cieņa, tolerance citam pret citu. Tas, protams, nav dažu gadu darbs. Šādu projektu var īstenot ļoti ilgā periodā. Tomēr, ja ES Turcijai tagad atteiks uzņemšanu, tad perspektīvā šīs valsts politikai būs tikai viens scenārijs — tā virzīsies pa Irānas, Irākas un Sīrijas ceļu un zudīs Eiropai. Visi šie iemesli šāgada 3. oktobrī lika ES izšķirties par sarunu sākšanu ar Turciju, lai to uzņemtu ES,” stāsta Ž. Ozoliņa.
Pret turpmāko paplašināšanos ES kļūs uzmanīgāka
Politoloģe atzīst, ka notikušais ar Turciju devis labu mācību ES, tādēļ tā rūpīgi sākusi pārdomāt turpmāko paplašināšanās politiku, proti, savienības valstis vairāk domā par izturēšanos pret savām kaimiņvalstīm, kuras nākotnē, iespējams, vēlētos kļūt par ES dalībvalstīm. “Šīm valstīm ES ir izstrādājusi vairākas sarunu paketes. Viena pakete paredzēta sarunu organizēšanai ar valstīm, kuras ir skaidri nodemonstrējušas savu prodemokrātisko orientāciju. Tās ir Ukraina, Moldova, Armēnija, Azerbaidžāna. Nākamā pakete paredzēta Krievijai, kura ar savu potenciālu ir svarīga ES, tad vēl ir sarunu pakete ar valsti, kurai pagaidām ES neko nepiedāvā. Tā ir Baltkrievija. Savukārt Baltkrievija, Moldova, Krievija un Ukraina ir ļoti nozīmīgas valstis Latvijai. Šajā sakarībā Latvijai visvairāk jādomā, kā veidot attiecības ar šīm valstīm. Attiecībās ar Krieviju mēs neko daudz izdarīt nevaram, jo tā ir valsts, kura runā tikai ar lielām un spēcīgām zemēm. Latvijai te atliek tikai viens ceļš — vairāk mudināt pārējās ES valstis panākt visu darbību, kas saistās ar Krieviju, iepriekšēju saskaņošanu. Pagaidām tāds mehānisms nedarbojas, un Krievija to prot labi izmantot. Ar to arī izskaidrojama Latvijas interešu apiešana iepriekš minētajās sarunās par gāzes vada būvniecību,” saka Ž. Ozoliņa.
Arī labu attiecību izveidošana ar Baltkrieviju Latvijai ir problemātiska. “Problēma ir tā, ka savulaik ES valstis no Baltkrievijas atsauca savus vēstniekus, tā protestējot pret to, ka Baltkrievijas prezidents Anatolijs Lukašenko atlaida parlamentu. Ar minēto rīcību ES gribēja parādīt, ka tā neatbalsta autoritāru režīmu. Tas bija drosmīgs politisks gājiens, bet nu radusies situācija, ka Baltkrievijā nav palicis neviens kanāls, caur kuru ES varētu censties ietekmēt šīs valsts politiku. Palīdzības sniegšana Baltkrievijas opozīcijai patiesībā ir runga ar diviem galiem. Pašā Baltkrievijā Lukašenko ir liels atbalsts un opozīcijas pārstāvjus uzskata par svešiem starp savējiem. Dažādas sabiedriskās aptaujas, ko veikuši gan Amerikas, gan Eiropas valstu un pašas Baltkrievijas sociologi, atklāj, ka apmēram 70 procentu Baltkrievijas iedzīvotāju iestājas par Lukašenko un tikai divi procenti aktīvi atbalsta opozīcijas līderi. Tas nozīmē, ka ES valstīm nav pilnīgi nekādu instrumentu, lai šo režīmu mainītu. Problēmu saasina vēl tas, ka pēdējā laikā Baltkrievijas ekonomiskie rādītāji strauji paaugstinās un par to jāpateicas Latvijai, Polijai un Lietuvai, caur kurām virzās Baltkrievijas tranzīts. Rezultātā ir radusies divdomīga situācija. Vārdos mēs baltkrieviem stāstām, cik laba ir vārda brīvība un demokrātija, bet tajā pašā laikā ar tranzīta nodrošināšanu minētajai valstij uzturam Lukašenko režīmu. Ar Ukrainu un Moldovu ir vienkāršāk. Šīs valstis ir skaidri definējušas, ko vēlas iegūt no ES, un arī Latvija kā savienības dalībniece ir iekļauta to valstu vidū, kurām Ukrainai un Moldovai jāpalīdz. Attiecībā uz Ukrainu mēs kā palīdzības sniedzēji neesam ierakstīti starp pirmajiem, toties tādi esam Moldovai. Latvija šai valstij ar konsultācijām palīdz sakārtot tieslietu sistēmu, ieviest muitas kontroli un veikt citus pasākumus, lai Moldova varētu tuvināties ES,” skaidro Ž. Ozoliņa.
