Trešdien, 8. augustā, ciemiņus no Smiltenes novada pašvaldības un Smiltenes Pensionāru apvienības savā dzīvoklī uzņēma deviņdesmitgadniece Aina Suškēviča. Enerģiskās un mundrās jubilāres cienījamo vecumu nodod vienīgi ieraksts pasē.
“Pilsētā varam būt lepni, ka katru mēnesi Smiltenē ir šādi jubilāri, kam ir apaļas jubilejas un virs deviņdesmit. Katru mēnesi ir vismaz desmit šādu gaviļņieku, citos pat divdesmit. Augustā būs viena diena, kad ciemos dosimies pie trīs senioriem. Deviņdesmitgadnieki pilsētā ir apbrīnojami žiperīgi. Viņi ir pozitīvi, enerģiski, mundri. Daži pat ir tikuši galā ar nopietnām veselības problēmām, uzfrišinājuši sevi un braši dzīvo tālāk. Tas dod tādu ārkārtīgi pozitīvu enerģijas lādiņu un skatījumu uz dzīvi,” viesojoties pie Ainas kundzes, saka Smiltenes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aigars Veldre.
Smiltenē Pensionāru apvienībai un pašvaldībai jau izsenis ir tradīcija sveikt pensionārus dzimšanas dienās, kas ir sasnieguši 75 gadu vecumu. Līdz deviņdesmit gadu vecumam seniorus apsveic ik pa pieciem gadiem, bet no deviņdesmit – katru gadu.
Ainas kundze savu bērnību pavadīja Blomes pagastā, taču jaunībā pārcēlās uz Smilteni un joprojām dzīvo savā dzīvoklītī Blaumaņa ielā. Jubilāre stāsta, ka viņai ļoti patīk dzeja, kā arī rūpēties par rozēm un citām pašas iestādītajām puķēm piemājas dārziņā. Īpašu prieku viņai sagādā meitas Lolitas Melderes klātbūtne, vedeklas Anitas Sučkēvičas un mazmazdēla Rūda ciemošanās. Tāpēc jubilejā tiek cilāti albumi, kuri atmiņā atsauc vēl citus piedzīvotos kopā būšanas mirkļus. Ar dzīvi deviņdesmitgadniece ir apmierināta, jo gan veselība laba, gan enerģijas pietiek. Vienīgi ikdienā raizes rada attiecības ar gados jaunu kaimiņieni.
“Šīs dienas jubilāre patiešām ir enerģiska, labi runā dzeju, pastāv par savām tiesībām un savā cienījamā vecumā ļoti labi izskatās. Prātoju, vai es, piedzīvojot tādu vecumu, maz spētu turēt līdzi šiem ļaudīm. Tas būtu grūti,” spriež A. Veldre.
Kopā ar viņu apsveikt jubilāri bija ieradusies Smiltenes Pensionāru apvienības pārstāve Vija Garaissila. “Dodoties apsveikt jubilārus, mums visiem šī ir kā maza svētku diena. Nereti mūs gaida jau no agra rīta pie klāta galda. Kādreiz, kad sanāca aizkavēties un apciemot vien pēcpusdienā, tad jubilāri bija ļoti nogaidījušies,” atklāj V. Garaissila.
A. Veldre piebilst, ka ne jau dāvanas lielums ir svarīgs, bet gan tas, ka šos cilvēkus atceras, kopā pavada laiku, uzklausa viņu bēdas un novērojumus. “Tas ir vērtīgs kontakts ar šiem cilvēkiem,” sveicot jubilārus, pārliecinājies ir A. Veldre.
