Šodien, 1. jūnijā, ja neradīsies nekādi sarežģījumi, arī septiņus gadus vecā smilteniete Elizabete Šmite kopā ar mammu Inesi ieradīsies uz labdarības akcijas “Balta, balta mana sirds” noslēgumu Smiltenē, bērnu rotaļu laukumā.Elizabete ir viens no tiem 10 Smiltenes novada bērniem, kuru ārstēšanai un rehabilitācijai akcijā vairākus mēnešus tiek vākti līdzekļi, aicinot līdzjūtīgus cilvēkus ziedot naudu.“Ziemeļlatvija” jau pērn rakstīja par Elizabeti Šmiti. Mazajai meitenītei kopš viena gada vecuma ir uzstādīta diagnoze – cerebrālā bērnu trieka. Lai Elizabete varētu staigāt pati, viņai šogad martā Vācijā, Minhenes ortopēdiskajā klīnikā, tika veikta komplicēta operācija ar lāzeru. Elizabetei operēja abas kājas un abas rokas. Lai operācija varētu notikt, pērn līdzcietīgi cilvēki saziedoja gandrīz 15 tūkstošus latu. Taču ar to viss vēl nav beidzies. Šā gada nogalē Elizabetei vēlreiz būs jādodas uz Vāciju, kur meiteni atkal operēs, lai izņemtu stiprinājumus. Savos septiņos gados Elizabete ir pārcietusi četras operācijas. Šī būs piektā. Pagaidām meitenīte var pārvietoties tikai ratiņkrēslā, jo nedrīkst likt kājas pie zemes bez ģipša. “Sešas nedēļas bija dienu un nakti ģipsis jātur. Pēc tam sešas nedēļas – vēl pa nakti,” stāsta Elizabetes mamma Inese Šmite.“Mani sauc Elizabete. Man ir septiņi gadi. Es dzīvoju Smiltenē. Man ir mamma Inese, tētis Agris, brālis Alvis,” meitene iepazīstina ar sevi un savu ģimeni tos “Ziemeļlatvijas” lasītājus, kuri varbūt nav izlasījuši pirmo interviju ar viņu.- Tava mamma stāstīja, ka tu slimnīcā Vācijā gulēji divas nedēļas. Vai ļoti garlaikojies?- Vienā dienā mani nāca klauni izklaidēt. Viņi pa visu bērnu nodaļu gāja. Mani arī smīdināja. Mamma kaut ko nesaprata un paņēma vārdnīcu. Klauni ieraudzīja un sāka jokoties. Man medmāsiņa Sandriņa uzdāvināja lācīti, kad mēs vakarā no intensīvās nodaļas braucām mājās. Viņu sauc Ralfiņš. Pēdējā dienā, kad bija jābrauc mājās, tad visa komanda, arī dakteris, atnāca atvadīties. Un operācijā, – tad gan es sapriecājos! Man iedeva žirafīti pirms pašas operācijas. Mamma pirmajā vakarā saslima. Paldies Dievam, ka es izturēju. Tagad pasāp vēl, kad mamma pacilā mani stiprāk. – Ko tagad sadari pa māju? Cik zinu, uz bērnudārzu pēc atbraukšanas no Vācijas vairs netiki, jo tev tagad vajag atveseļoties.- Mammai palīdzu kaut ko. Ja es pati kaut ko gribu izdarīt, tad es te braukājos ratiņos. Bet es uz virtuvi netieku tālāk (sliekšņa dēļ – redakcijas piezīme). Arī mācos darbiņus skolai.- Tu septembrī iesi 1. klasē. Mamma stāstīja, ka mācīsies Smiltenes Centra vidusskolā. Lasīt, rakstīt jau proti?- Mana jaunā skolotāja bija atnākusi ciemos! Māku jau lasīt. Esmu visu izlasījusi, ko esmu redzējusi. Mīļākā grāmata ir “Pifa piedzīvojumi”. Televizorā “Tautas balsī” uzrakstus lasu. Rakstīt protu rakstītiem burtiem. Skaitīt arī protu.- Iedomājies, ka tu vadītu Smiltenes pašvaldību. Ko tad tu izdarītu pilsētas labā? – (Elizabete ilgi domā – redakcijas piezīme). Nezinu.- Kādu tu gribētu redzēt Smilteni?- Lielu. Jaunas mājas varbūt uzceltu. Divstāvu. Es gribētu kaut kādas mantas. Bet viņas man tāpat ir daudz. (Peldbaseinu vajag – saka priekšā Elizabetes mamma). Jā, to gan vajadzētu! Man ļoti patīk peldēt. – Un ja tu būtu Latvijas prezidente? Ko tad tu izdarītu?- (Lai tev beidzot ratiņkrēslus iedod, lai nav gadu jāstāv rindā – teic Elizabetes mamma). Jā. Mēs gaidām ratus. Šitie rati ir aizdoti. Man jau patīk tā Latvija.- Un ko tu vēlētos sev?- Lai es varētu iet. Man gribas skriet. Un lai neviens neslimo. – Par ko tu priecājies?- Kad man ir kaut kāds pārsteigums vai dzimšanas diena. Vakar Valkas ome atbrauca. Taisījās braukt. Es nezināju, un mamma man arī neteica. Tad kāds zvanīja pie durvīm. Es mammai teicu, – “izstāsti, kas būs!”. Mamma saka, – “pagaidi mirkli”. Mamma mani atveda līdz durvīm. Es domāju, kas varētu būt. Ieraudzīju, – ome! Vai, kā es priecājos!- No kā tev bail? – No čūskām.- Un no kā tev nav bail?- No tādiem kaķiem, kuri nav dusmīgi. Man nav kaķa. Man ir tikai suns. Jo manam Robertam (vācu aitu suns – redakcijas piezīme) ļoti garšo tie kaķi.- Kas ir tavi labākie draugi?- “Zaķīšu” un “Pelīšu” grupiņas bērni no bērnudārza. Draudzīgi, bet puiši ir palaidņi.- Kāpēc cilvēki uz pasaules dzīvo?- (Elizabete ietur pauzi). Neesmu aizdomājusies.- Ko tu visvairāk mīli?- Robertu (vācu aitu suni – redakcijas piezīme) arī. Mammu, tēti, brāli, abas omes. Roberts ir ļoti gudrs. Viņš man no rīta iedod buču un nolaiza roku. Viņam ir 12 gadu. Man ir bildes, kur Roberts sēž.- Tu tagad nedaudz mākot runāt vāciski.- Māku pateikt dažus vārdus. Sāpēt ir Schmerzen; Guten Tag – labdien; Guten Morgen – labrīt; Guten Nacht – ar labu nakti; Guten Abend – labvakar; Danke Schon – paldies. Un paldies visiem cilvēkiem no visas sirds (Elizabete pieliek rokas pie sirds – redakcijas piezīme), kuri man palīdzēja tikt pie operācijas. Lai viņiem visiem veselība!
