Ar mugursomu plecos un uzrakstu rokās Portugālē, Spānijā, Čehijā, Francijā, Luksemburgā, Holandē, Vācijā, Lietuvā un Igaunijā savos divdesmit gados ar autostopiem pabijusi smilteniete Nora Suškēviča.
Ar mugursomu plecos un uzrakstu rokās Portugālē, Spānijā, Čehijā, Francijā, Luksemburgā, Holandē, Vācijā, Lietuvā un Igaunijā savos divdesmit gados ar autostopiem pabijusi smilteniete Nora Suškēviča.
Jau četrus gadus Noras pārvietošanās veids lielākoties ir autostopi. Sākumā viņa stopēja uz dažādiem pasākumiem vai vienkārši pie draugiem, bet pēdējos divos gados apceļojusi daudz interesantu valstu un sastapusi dažādus cilvēkus, peldējusies okeānā un ēdusi persikus no koka.
Lielais vasaras ceļojums – Portugāle
Visspilgtāk Norai atmiņā palicis Portugāles ceļojums, kurā viņa devās kopā ar labu draugu. Ceļojums bijis aptuveni divas nedēļas, un pat sanācis nokavēt skolas sākumu.
“Ceļojums izmaksāja diezgan maz, ap 50 latiem. Sākumā bija problēmas, jo man vispār nebija naudas, bet tad radu risinājumu. Izdomāju, ka varētu savākt visādus vecus metāllūžņus no garāžas un nodot, tā arī izdarīju,” stāsta Nora.
Dodoties tālākā ceļojumā ar stopiem, ir iespēja iepazīt ne tikai citu valstu kultūru, bet arī sastapt interesantus cilvēkus, redzēt, kā norisinās dzīve mazajos ciematiņos un vēl daudz ko citu, ko nav iespējams izbaudīt, dodoties ceļojumā ar tūrisma aģentūru, kas jaunietei nešķiet aizraujoši.
Ceļojuma laikā smilteniete pabijusi arī Lisabonā pie viena drauga, kurš pirms tam bijis arī Latvijā. “Viņš teica, ka mums obligāti jāredz Portugāles lauki. Tad mēs ar viņu aizbraucām uz ļoti skaistu pludmali. Bija grandiozs iespaids, jo nekad nebiju izjutusi tādus viļņus. Laukos ir nedaudz tuksnešaināks, nemaz nevar salīdzināt ar Latvijas laukiem. Aizbraucām ciemos pie kādas jaukas lauku ģimenes. Tur arī bija iespēja pieredzēt portugāļu svinības, jo sievietei tieši bija dzimšanas diena. Pārsteigums bija tas, ka, ieejot virtuvē, visur bija tikai jūras veltes un, ielūkojoties vienā no katliem, ieraudzīju astoņkāji,” atceras stopētāja.
Dzīve Portugāles laukos ļoti atšķiras no dzīves pilsētās. Pilsētā lielākā rosība sākas divos naktī, jo dienā ir ļoti karsts. Nora stāsta, ka cilvēkam no Latvijas dienā ir neiespējami kaut ko padarīt. Var aiziet līdz veikalam, nopirkt kādu ēdienu un atkal iet uz mājām, jo gaisa temperatūra sasniedz pat 40 grādu karstumu.
Arī atpakaļceļš no Portugāles izvērtās interesants, kad, nostopējot vīrieti, viņš piedāvāja izrādīt Portugāles otru lielāko pilsētu Porto. “Viņš mūs izvadāja pa pilsētu naktī, tas bija forši. Vēlāk viņš pagatavoja garšīgas vakariņas, izguldināja savās mājās un uzdāvināja senu portugāļu vīnu,” stāsta Nora.
Nakšņošana pie irākiešu bēgļa
Visinteresantākais brauciena laikā bija irākietis Alī, kuru Nora nostopēja. Meitene atzīst, ka viņš bija mazliet traks, toties jauks cilvēks. “Alī prata sešas valodas, bet mēs komunicējām angliski, kā arī žestu valodā. Arī šis nostopētais šoferis mūs uzaicināja pie sevis. Bail nebija, braucot mašīnā jau bijām pavadījuši vairākas stundas un īsti nebija kur palikt pa nakti. Iepazinos ar viņa sievu un meitiņu. Tā bija ļoti viesmīlīga ģimene, jo, prom braucot, mums sadeva saldumus, pat naudu iedeva,” atceras smilteniete.
Vienmēr rokās uzraksts
Nora uzskata, ka uzraksts ir stopētāju ierocis, jo šoferīši uzreiz redz, kur katrs grib nokļūt. Viņa ir pārliecināta, ka uzraksts neierobežo iespējas galamērķi sasniegt ātrāk. “Ja cilvēks mani gribēs paņemt mašīnā, tad jau viņš apstāsies neatkarīgi no tā, būs uzraksts vai ne.
Stopējot no Latvijas, uzraksts ir Lietuva, tālāk Polija, bet pēc tam kāda no lielākajām pilsētām. Ir arī valstis, piemēram, Francija, Vācija, kur ļoti grūti stopēt, jo ir izveidoti autobāņi, ir vietas, kur stopēt aizliegts. Tas ir baigi muļķīgi, jo nozīmē, ka valsts to neatbalsta un izslēdz šādu ceļošanas veidu,” sarūgtināta ir Nora.
Ar karti un rupjmaizi
Dodoties ar autostopiem tālākos ceļojumos, svarīgi somā salikt tikai pašu nepieciešamāko. Norai mugursomā parasti ir karte, telts, guļammaiss, prīmuss, dažas drēbes, ūdens un rupjmaize, bez kuras viņa nevar iztikt. “Nevajag aizrauties ar mantu daudzumu, jo pašam jau soma būs jānes. Protams, bijuši brīži, kad esmu ļoti nogurusi, tad gan gribējās somu kaut kur nomest un atstāt,” viņa atceras.
Uz ceļa nekad neesmu palikusi
Stopēšana ir risks, bet tajā pašā laikā tas ir interesanti. Norai stopējot ir pozitīva pieredze, jo nekad nav izteikti nelāgi piedāvājumi. Šoferīši arī naudu nekad nav prasījuši, tieši otrādi, ārzemju ceļojumos viņi naudu ir pat piedāvājuši.
Nora saka, ka tā ir katra paša izvēle, stopēt vai tomēr izvēlēties personisko vai sabiedrisko transportu. Izvēloties šo pārvietošanās līdzekli, situāciju viņa novērtē pēc šoferīšiem, dažkārt arī pēc mašīnas. Piemēram, ja piebrauc “BMW” automašīna, kurā sēž vīrietis un saka: “Davai laižam!”, viņa nekad iekšā nekāps.
“Manā pieredzē ir pierādījies, ka stopējot neviens uz ceļa nav palicis neatkarīgi no tā, cik cilvēki kopā stopē. Protams, drošāk ir ar kādu kopā. Sanācis stopēt ir draugu grupiņās, dodoties uz kādu festivālu. Tādos gadījumos ir pat mazs azarts, jo esam sacentušies, kuri pirmie nokļūs galamērķī,” stāsta Nora.
Šoferi ne vienmēr komunicē
“Braucot mašīnā var uzzināt daudz ko interesantu. Sarunas pārsvarā ir par dzīvi, dažkārt katrs pastāsta, ar ko nodarbojas. Latvijā ir gadījies arī kāds uzbāzīgāks šoferītis, kurš būtu gatavs iejusties gida lomā un izrādīt sev zināmos kultūrvēsturiskos objektus,” stāsta Nora. Tomēr visnepatīkamāk ir tad, ja, iekāpjot automašīnā, cilvēks neko nerunā. Tā visbiežāk ir Latvijā.
Kaut arī sievietes ir bailīgākas, Nora novērojusi, ka pēdējā laikā daudz biežāk stopētājus ņem tieši viņas.
