Ir pagājuši desmit gadi, kopš atrodamies Eiropas Savienībā. Līdz šim par to, kā mums savienībā gājis, bijuši daudzi viedokļi, bet, šķiet, tieši pēdējā laikā tā saucamie eiroskeptiķi ir pieklusuši, un, palielinoties Krievijas agresīvajām tieksmēm, saprotam, ka šī izvēle bijusi pareiza.
Turklāt ne tikai tas. Ir pārvērtušies arī lauki. Tajos paceļas jaunas, lielas un greznas mājas ar plašiem pagalmiem, kuros redz jaunu un jaudīgu ārvalstu tehniku. Pa vidu tam, protams, skan arī to žēlas, kuriem tā visa nav un kuri neredz atšķirību tam, kā dzīvojuši pirms 10 gadiem un tagad. Skaidrs apliecinājums tam, ka Eiropas Savienība nevienu materiāli nenodrošina, bet ikvienam nodrošina iespējas.Par to pārliecinājos, apmeklējot Kārķus, jo vēlējos zināt, kā šīs pārvērtības ir skārušas pagastu.
Vērtējums atbilstošs paveiktajam“Ziemeļlatvija” centās noskaidrot centrā un netālu no tā uzklausot cilvēkus, kā tieši viņi uztver šos pēdējos 10 gadus. Iveta Keiša atzīst, ka joprojām ir eiroskeptiķe, jo lauki izmirst ar visu Eiropu. “Tas, ka veido kādu infrastruktūru, protams, ir labi, bet kur ir cilvēki. Daudzi ir aizbraukuši, jo nav darba. Turklāt darbavietas arī nerodas,” atzīst Iveta. Viņa gan piebilst, ka, iespējams, vajadzētu vēl laiku, un tad varētu izteikties pozitīvāk.Andis Eglītis domā, ka šur tur kaut kas ir kļuvis labāks, bet, lai teiktu, ka visa situācija uzlabojusies, vēl nevar. Pie viena no daudzdzīvokļu namiem ieraugu pulciņu vīru ar alus pudelēm. “Īsti vīri dzer Lāčplēša alu, jo cita nekā nav ko darīt. Patiesībā viss ir palicis tāpat kā bijis. Mūs jau augstākstāvošas personas neatzīst, mēs dzīvojam tādā līmenī, lai varētu paši izdzīvot. Darba nav, audzēju kartupeļus un savu cūciņu, ko apēdu, un tas viss. Maksāju kredītu, lai ar vecu traktoru, kas patiesībā ir lūznis, varētu kaut ko uzart. Tā mēs te dzīvojam,” nosaka Aleksandrs Nikolajevs.Karoles kundze gan uzskata, ka te viss ir mainījies. “Nekā nav vienīgi tam, kas gaida Putinu. Pirms vēlēšanām arī lepni sauca – vot, es neiešu vēlēt. Kas tad ies? Krievi nobalsos mūsu vietā. Tagad tepat var redzēt pārmaiņas. Pie mājas vairs ātrā medicīniskā palīdzība nevar piebraukt, jo viss ir pilns ar mašīnām, bet saka, ka nav nekā. Vai tad slikti dzīvojam? Ieraduši tikai sūdzēties,” saka Karoles kundze.Arī Aivars Gustaps, brīdi padomājis, piekrīt: “Var teikt, ka dzīve pēdējos 10 gados ir uzlabojusies. To attiecinu uz sakopto dabu un infrastruktūru. Agrāk tā nebija. Tepat mums ir veikals. Viss uzlabojas,” stāsta A. Gustaps.Arī lielie zemnieki pozitīvi vērtē pārmaiņas. Zemnieku saimniecības “Auri” saimnieks Mārtiņš Pētersons uzskata, ka bez Eiropas Savienības nebūtu nekādu atbalsta maksājumu. “Tie ir ļoti palīdzējuši. Esmu īstenojis arī divus projektus. Viss ir labi. Tie, kas sūdzas, atradīsies vienmēr. Vai tad jūs internetiu neesat lasījis? Viņi neko citu arī nevar,” saka M. Pētersons. Arī “Jasmīnu” saimnieks Edmunds Juškevics domā, ka viss ir normāli. Viņam vienīgajam bijušajā Valkas rajonā ir tik liels briežu ganāmpulks. Edmunds īstenojis projektu par saimniecības modernizāciju un ir apmierināts.
Projektu labās un ēnas pusesDaudzus gadus kā lauku attīstības speciāliste Kārķu cilvēku vajadzībām līdzi ir sekojusi arī pagasta pārvaldes pārstāve Sandra Pilskalne. “Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā te izveidojām informācijas centru, lai visiem būtu pieejama informācija par savienības līdzekļu apguvi. Vispār, ņemot kopumā, Eiropas līdzekļi ir palīdzējuši attīstīties pagastam. Visus šos gadus esam centušies paši savu iespēju robežās iesaistīties vairākos projektos, kurus finansē Eiropas Savienība. Ir izveidots jauniešu centrs, startējot konkursā, uzbūvēts sporta nams, vēl ir vairāki nelieli projekti. Vēl ir diezgan daudz projektu, kuros startējuši zemnieki paši, lai pilnīgotu savas saimniecības. Tās ir tās labās iespējas, kas veicinājušas attīstību. Tomēr dzīve rāda, ka katrai labai lietai ir arī sava ēnas puse. Mūsu pagastā galvenā nodarbošanās ir lauksaimniecība un tai ir ļoti sarežģīta administrēšanas sistēma. Uz papīra jāveic milzīgs darbs, tā ka pats beigu beigās sāc domāt, vai tas bija tā vērts. Eiropas līdzekļi ir palīdzējuši sakārtot infrastruktūru, kas arī nav mazsvarīgi, jo apkārtējā vide ir saposta. Līdz ar to ir panākts, ka aizvien vairāk atgriežas no ārzemēm, bet aktuāls aizvien palicis galvenais jautājums – vai visiem būs darbs. Īpaši šopavasar pie manis ir vairāki interesējušies, vai te būs darbs, jo viņi vēlas atgriezties. Diemžēl neko iepriecinošu šajā jomā nevaru pateikt. Ir, protams, arī vairāki zemnieki, kuri ar Eiropas naudas palīdzību nostiprinājuši savas saimniecības, tā ka no visa ir kaut kas – gan labais, gan sliktais. Arī naudas atbalstu ne visi varējuši izmantot, jo prasība bija tāda – vispirms jāiegulda pašam savi līdzekļi un tikai pēc tam dabūsi no tā daļu Eiropas naudas. Liels ieguvums mums ir tas, ka no Valkas uz Kārķiem tagad iet jauns, asfaltēts ceļš un tas kā “Ziemeļu stīga” tiek būvēts arī tālāk uz Naukšēniem. Pie tā gan mūsu pagastam nav daļas, bet katrā ziņā šāds ceļš dod cerību, ka ar laiku situācija mainīsies uz labo pusi. Saliekot kopā visus mūsu, Eiropas līdzekļus un mūsu cilvēku enerģiju, tie ir tie trīs vaļi, uz kā balstās pagasts. Galvenais jau tomēr ir pats cilvēks. Bez viņa paša iniciatīvas nekas nebūtu. Un izskatās, ka pagastā to daudzi sapratuši,” apliecina S. Pilskalne.Nobeigumā viņa atzīst, ka Eiropas Savienība ir bijusi labākā izvēle un pašreizējā politiskā situācija, kad atkal notiek pasaules pārdalīšana, to labi parāda.
Pagasta seja ir mainījusiesPagasts tiešām ir ieguvis jaunu seju. Viss sakopts, pie skolas slejas jauna sporta halle, arī tautas nama fasāde atjaunota, kaut ne par Eiropas naudu, būtu vienīgi atrisināts pēdējais un galvenais – darbs. Visos kabinetos datori un mobilie tālruņi. S. Pilskalne atceras, ka pirms 10 gadiem laukos tikai pirmie datori sāka parādīties. “Tagad pat dažkārt grūti saprast, cik toreiz jutāmies stipri. Ar pildspalvu rokās un dažiem datoriem cēlām mājas un domājām, nu tik būs labi, dzīvosim un audzināsim ģimenes. Toreiz tas cerīgums bija ļoti liels. Tagad tas pierimis. Atklājas, ka Eiropu kopā vieno tikai katram savas intereses, un tas mums jāsaprot,” nosaka S. Pilskalne.
Galvenais ir pats cilvēksKārķu pagasta priekšsēdētājs Pēteris Pētersons kā lielākos pašvaldību sektorā min četrus projektus, kuriem saņemts Eiropas struktūrfondu atbalsts. Ir iegūts Eiropas reģionālā attīstības fonda finansējums dzeramā ūdens sagatavošanas iekārtu, jaunu ūdensvadu un kanalizācijas tīklu izbūvei, kā arī esošo ūdensvadu un kanalizācijas tīklu rekonstrukcijai. Pašlaik notiek otrās kārtas darbi, kuros turpina izbūvēt jaunu ūdensvadu un kanalizācijas tīklus, notiks arī jaunu attīrīšanas iekārtu izbūve. Trešajam lielākajam projektam ir Eiropas lauksaimniecības fonda lauku attīstībai finansējums, kura ietvaros pie skolas ir uzbūvēts Kārķu sporta nams. Ceturtais ir LEADER finansējums, kurš ļāva iegūt skaņas un gaismas aparatūru Kārķu tautas namam. Šo pēdējo atbalstu es vērtēju kā vēl uzlabojumu, jo, manuprāt, tam vajadzēja būt vismaz trīs reizes lielākam.2014. gadā esam iesnieguši divus projektus – brīvdabas estrādes būvniecībai un infokaršu paviljona izveidei. “Jāpiebilst, ka birokrātija visos līmeņos ir liela – atļaujas, līgumi un saskaņojumi, līdz beigu beigās iznāk mapju mapes, kuras pēc tam vismaz pusgadu izskata dažādas institūcijas. Iznākumā no idejas sākuma, līdz tiek atrasts pieejamais finanšu avots un izstrādāti visi tehniskie projekti, paiet gads un dažkārt pat vairāk,” stāsta P. Pētersons.Viņš piebilst, ka faktiski pagasts dzīvo ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem, tādēļ pastāvīgi nauda jāmeklē ārpus budžeta, bet tur tā ir tikai Eiropas Savienības fondu pieejamās programmās. Kā lielu perspektīvu viņš redz iespējas piesaistīt tieši Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu, jo ar to pašvaldības un izglītības iestādēm var veikt logu, jumta, fasādes un siltumapgādes sakārtošanas darbus. “Ne vienmēr labām lietām ir nepieciešami lieli naudas līdzekļi, tādēļ es strādāšu pie tā, ka tiek organizēti vietējās iniciatīvas konkursi. Ar ideju – darīsim paši – startēsim konkursos, bet iegūto naudas balvu izmantosim kultūras, izglītības, sporta un brīvā laika lietderīgai pavadīšanai. Diemžēl pie budžeta izskatīšanas šī nauda tika samazināta līdz minimumam, bet tas nozīmē, ka neko ar tādu summu nevar iesākt. Mēs šo ideju pārveidojām, lai nezustu rosība pašu cilvēki vidū, un tagad būs konkurss par mājvietas nosaukumiem. Konkursa mērķis būs pateikt paldies tiem, kas jau izveidojuši skaistus sētu nosaukumus, un mudināt to darīt arī citus.Prēmiju fonds būs 400 eiro, un ceru, ka pieteiksies daudz gribētāju,” stāsta P. Pētersons. Pārvaldes vadītājs atzīst, ka galvenais, lai ieguldītajai naudai pretim būtu aktīvi iedzīvotāji, kas prot novērtēt infrastruktūras uzlabojumus. Tikai tad tam ir jēga, ja cilvēki mācīsies, strādās un atpūtīsies sava novada teritorijā. “Iedzīvotāji ir kļuvuši mobilāki, un tas redzams arī Kārķos. Tiklīdz tuvākajās vietās Rūjienā, Ērģemē vai Ēvelē rodas bērnudārzs ar elastīgāku darba grafiku, tā vecāki ir gatavi vest savus bērnus uz turieni. Tas pats attiecas uz skolām. Taču katrs iedzīvotājs, kura bērni mācās ārpus novada, rada zaudējumus savējam. Ne jau bez iemesla katrs novads cenšas izdomāt kaut ko labu savējiem. Raugoties nākotnē, ir skaidrs, ja kāda no pašvaldībām nesakoncentrēs spēkus sava nākamā plānotā kumosa sadalei – diviem miljardiem – un nesaliks prioritātes nākamajiem septiņiem gadiem, bet domnieki tikai plēsīsies savā starpā, tad cietīs iedzīvotāji, bet tas jau uz Eiropu vairs neattiecas,” nosaka P. Pētersons.Braucu mājās ar domu, ka pasaulē nekur neviens netiek tāpat apdāvināts. Tādēļ par ieguvumu jāuzskata arī dotās iespējas. Un tad, cik katrs var, tik arī dara.
