Kad tad, ja ne gada tumšākajā brīdī, gaidās uz gaismas mošanos, ir laiks atcerēties gada piepildītākos brīžus, kas vairojuši ticību labajam. 8. decembrī biju ielūgta uz forumu „Svinam NVO” Valmierā. Tas bija veltīts dažādām brīvprātīgo darba formām Vidzemē. Tur satikās un pieredzē dalījās gan Kristīne Ganiņa par igauņu un latviešu sadarbību Valkā, gan Vallija Lauberinga un Andis Apsītis par romu un ebreju piederību Latvijai, gan Elīna Kalniņa par ekspozīcijas „Sirdsapziņas ugunskurs. 1939‒1957” izveidošanu Cēsu čekas pagrabā. Tie ir tikai daži no pieredzes stāstiem nevalstisko organizāciju darbā. Bija arī vēl citi stāsti par labām idejām, kas, iesaistoties sabiedrībai, arī jau īstenotas.
Brīvprātīgo darbs iet plašumā un dziļumā. Ne vienmēr tam ir organizētas formas, bet visas formas vieno nesavtīgs darbs, kad palīdzība tiek sniegta no sirds. Dzīvē darbojas savienoto trauku princips. Palīdzi citiem, un arī pats saņemsi palīdzību. Arī es šogad esmu atbalstīta un uzmundrināta. Ģimenes ārstei Lilitai Ezeriņai un vēl daudziem citiem esam pateicīgi par to, ka viņi mums palīdzēja risināt 89 gadus vecās politiski represētās Līvijas Kalējas aprūpes problēmas. Saskaroties ar sarežģītajām ļaužu aprūpes problēmām, zinu, cik svētīgi un vietā ir “Ziemeļlatvijas” žurnālistes Santas Sinkas raksti par Sarmītes un Patrika Kondratjevu skaudrajiem likteņiem, par Eleonoras Blumbergas un citu dzīvi pansionātā. Arī Santai tas ir sirds darbs, kurā „vienmēr mīļas tikšanās”. Bet dzīvē nav tikai skaudru brīžu. Brīvprātīgās iniciatīvas vairo arī līksmes brīžus. Vēl arvien esam sajūsmā par aizvadīto Mātes dienu 13. maijā, kad, pateicoties Smiltenes novada domes darbiniecei Anitai Šteinbergai, atpūtāmies Priekuļu peldbaseinā. Savukārt Gusts Eisaks Jūrmalā ielas svētkos darbojās kā vīrišķīgs, nesavtīgs un aizraujošs skautu vadonis, organizējot bērnu un pusaudžu velosacensības. Ingūna Johansone ar aprakstu „Meklē prieku iespējās” laikrakstā „Ziemeļlatvija” dod idejas iepazīt Valgu un izlasīt Augusta Gailīša noveli par Tomasu Nipernādiju. Sandra Pētersone ar aprakstu „Kā pavadīt atvaļinājumu” stiprina apņēmību doties garākā ceļā kā sevis izziņas ceļā.
Visi šie cilvēki, par kuriem stāstu, ir paveikuši vairāk nekā to liek darba līgumi un citi noteikumi. Viņi to darījuši pēc sava sirds aicinājuma. Gadumijā mēs metam tiltu uz nākotni. Iesaistīsimies brīvprātīgo darbā! Katrs var tādu atrast pēc sava sirds aicinājuma. Slimnīcas, pansionāti, bērnunami aicina brīvprātīgos. Kāds var rūpēties par mūsu valodu un kļūt par sabiedrisko palīgu. Būs tādi, kuri vāks atmiņas vēsturei, citi atklās sabiedrībai mākslas vērtības un rīkos izstādes, citi mācīs un dalīsies vērtīgā pieredzē. Ar brīvprātīgo darbu mēs visi kļūstam labāki.
