Mēs satiekam tos cilvēkus, kuri mums ir jāsatiek. Nav zināms, kurš pirmais izteicis šo atziņu, taču publiskajā telpā tā cirkulē jau sen un bieži. Varbūt šāda doma ir patiesība, varbūt arī ne. Taču ikvienu no mums dažādas dzīves situācijas saved kopā ar tādiem cilvēkiem, kuru teiktajā ir vērts ieklausīties un no kuriem mācīties. Žurnālista profesijas bonuss ir iespēja intervijās uzklausīt dzīves gudrus cilvēkus, kuru domas bagātina un rosina salīdzināt savu personīgo un viņu dzīves pieredzi, un mācīties no šīm atziņām.
Aizvadītās nedēļas laikā man bija prieks intervēt divus cilvēkus: Variņu pasta priekšnieci Rasmu Beitiku un dzejnieci Mariku Svīķi. No sarunas ar Rasmu apzeltīt var viņas dzīves uztveri par labo vārdu nozīmi. Variņu pasta priekšniecei patīk cilvēkiem pateikt ko labu, “jo labie vārdi tagad zināmā mērā ir deficīts, tad naudas nav, tad – veselības”.
Intervija ar Mariku ikvienam lasītājam ir mudinājums padomāt, par ko mēs katrs ikdienā sūrojamies un vai tas ir žēlabu vērts. Ja cilvēks ir vesels un var pats par sevi parūpēties, tad viņš nevar teikt, ka dzīvei nav jēga, uzskata Marika un ir arī pārliecināta, ka pat vienkāršākajās lietās var atrast laimes un mīlestības devu.
Dzīvot nav viegli. Protams, pieļauju, ka ir cilvēki, kuru dzīves sakārtotas komfortabli gan materiāli, gan garīgi, un kuri līdz ar to ikvienu dienu šajā pasaulē var izbaudīt, nevis zināmā mērā pat cīnīties par izdzīvošanu. Ir tikai paradokss, par ko bieži esmu domājusi. Ērtā dzīvē dvēsele neaug. Dvēsele sasniedz augstāku pakāpi tikai tad, kad cilvēku piemeklē pārbaudījumi un ja cilvēks no šīm situācijām mācās. Vieni grūtībās salūst un ielaiž sevī ļaunumu. Citi kļūst dzīves gudri un sāk redzēt ar sirdi. Taču tas nav viegli. Cilvēks ir tikai cilvēks. Pat saprotot, ka rīkojas nepareizi, kāja paslīd atkal. Dzīve šajā pasaulē ir mūžizglītība.
