Kādu ceļu vēlies iet – acīm vaļā vai ciet? Aptuveni tādi vārdi ir kādā latviešu dziesmā. Šīs rindas nāk prātā, domājot, kā cilvēks izvēlas attiekties pret apkārt notiekošo. Reti kuram komplektā ir pilsoniskā drosme un zināšanas, lai rīkotos, kā Valsts ieņēmumu dienesta vērienīgās datu noplūdes lietā aizturētais Ilmārs Poikāns (Neo), kurš jau nodēvēts par mūsdienu Robinu Hudu. Tikai ar drosmi pietiek, lai uzceltu telti pie valdības nama un protestētu, kā to darīja Gints Gaiķēns. Ikvienam cilvēkam ir izvēle – dzīvot savā pasaulē un mīļā miera labad pievērt acis uz netaisnību un citām nebūšanām, vai arī iestāties pret tām. Tas nav viegli. To zina ikviens cilvēks, jo kādreiz gan jau katra dzīvē bijis gadījums, kad jāizdara izvēle, kaut vai sadzīves līmenī. Palīdzēt zemē gulošam cilvēkam, vai paiet garām ar domu, lai tas dzērājs guļ? Iejaukties, redzot, ka pusaudžu bariņš apcēlis savu vienaudzi, vai likties mierā, lai pats nedabūtu pa aci? Zvanīt uz policijas anonīmo uzticības tālruni, redzot, ka kaimiņu mājā tirgo nelegālo alkoholu un pārdod to arī pusaudžiem, vai neliekties zinis un skaļi nosodīt policijas bezdarbību točku apkarošanā? Tādu piemēru ir desmitiem. Protams, ir vieglāk tajā brīdī palikt vienaldzīgam un nedarīt neko, jo tad uz savas ādas nav jāizjūt sekas. Ne velti latviešiem ir teiciens: “Ne mana cūka, ne mana druva”. Taču pēc tam jārēķinās, ka var arī sākt grauzt sirdsapziņa, varbūt pat gadiem ilgi. Un vēl – dzīvi uz priekšu virza ne jau remdenie, bailīgie vai ar visu apmierinātie. Taču dedzīgie diemžēl arī “aplauž spārnus”. Bieži pretī varas mehānismam stājas indivīdi, bet viens nav karotājs.
