Bērnībā un vēl tagad viena no manām mīļākajām multfilmām bija par kaķi Leopoldu un diviem nejaukiem pelēniem, kuri nelika mierā draudzīgo un miermīlīgo runci, bet beigās paši dabūja trūkties. Leopolda teiktā frāze: “Davaiķe žiķ družna!” (no krievu valodas – dzīvosim draudzīgi) ir īsti reizē pašlaik, kad pēc 18. februārī notikušā tautas referenduma joprojām nebeidz rimties kaislības krievu valodas un krievvalodīgo integrācijas jautājumā. Lai paliek šūmēšanās un rīvēšanās, jo šie procesi tāpat neko neatrisinās. Toties reāli stāsti par krievu un latviešu tautības cilvēku kopīgu darbošanos un pozitīvu attieksmi gan. Šonedēļ man bija izdevība Valkas pilsētas kultūras namā pavērot cirka pulciņa nodarbību. To apmeklē ne tikai latviešu, bet arī krievu tautības bērni. Pulciņu vada krievu tautības pedagoģe no Valgas, kura prot sazināties gan latviski, gan igauniski. Viņa gan man atvainojās par savām latviešu valodas zināšanām, jo latviešu valodu kā priekšmetu skolā mācījusies pirms gandrīz 35 gadiem, mācoties toreizējā Valkas 2. vidusskolā, kurā tolaik mācības notika tikai krievu valodā. Nekas neliecināja, ka bērni nesaprastu treneres teikto. Vispirms viņa krieviski uzdevumu uzdeva pašiem mazākajiem – četrgadīgajiem audzēkņiem un tad pievērsās lielākajiem. Tie jau bija sākuši izpildīt vingrinājumu. Nopriecājos, ka latviešu bērniem ir vēl viena izdevība apgūt krievu valodu, jo nav jau nekāds noslēpums, ka viņi krievu multfilmas neskatās. Savukārt mazie krievu tautības ķipari mēģina sarunāties latviski.
