Par Valkas tumšajām ielām naktī esam rakstījuši ne vienu vien reizi. Valcēnieši līdzīgi kā kurmji pieraduši dzīvot pustumsā, jo, lūk, pilsētas dome taupības nolūkos apgaismojumu izslēdz divos naktī. Un kas notiek pēc tam?
Par Valkas tumšajām ielām naktī esam rakstījuši ne vienu vien reizi. Valcēnieši līdzīgi kā kurmji pieraduši dzīvot pustumsā, jo, lūk, pilsētas dome taupības nolūkos apgaismojumu izslēdz divos naktī. Un kas notiek pēc tam? Apstājas dzīve? Nebūt ne. Tikai tad viss sākas. Galvenokārt jau jauniešiem, kuriem nakts stundas ir īstais laiks, lai izklaidētos, izbļaustītos, izkautos, izdzertos, lielā ātrumā trauktos pa pilsētas ielām un diemžēl arī kādu nodurtu. Par to liecina pēdējā laika šaušalīgākais notikums – pēc pulksten diviem naktī gandrīz pašā pilsētas centrā deviņpadsmitgadīgs jaunietis nodūra desmit gadus vecāku vīrieti. Pats nejēdzīgākais ir tas, ka noziegums notika burtiski daudzdzīvokļu nama iedzīvotāju acu priekšā, bet diemžēl bija jau tik tumšs, ka neviens neko neredzēja. Tikai dzirdēja, bet nevienam nepietika drosmes doties tumsas mutē un mēģināt apstādināt trakojošo slepkavu. Sabiedrība jau var moralizēt par to, ka neviens nemetās aizstāvēt upuri, tikai man šķiet, ka mēs jau ikdienā esam pieraduši pie tā, ka visu laiku kādu pazemo. To rāda ne vien televīzijā, to rāda pati dzīve. Cilvēki, sajūtot briesmas, kā tādi kurmji salien savās alās un izliekas, ka tas uz viņiem neattiecas. Tikai, nedod dievs, ja kaut kas līdzīgs notiktu ar pašiem vai tuviniekiem, vai tad mēs nemeklētu atbildi uz jautājumu – kāpēc neviens nesteidzās palīgā. Un tumsas piesaukšana būtu gana smieklīgs iemesls, lai aiz izmisuma nesāktu kliegt. Diemžēl mirušajam tas vairs nepalīdzētu.
