Tik mīļas un smejošas acis neesmu redzējusi nevienam citam. Ja cilvēkam acis ir dvēseles spogulis, tad par rakstnieku Viktoru Kalniņu jeb Viku viss ir skaidrs — viņš ir mīļuma un labestīguma iemiesojums.
Tik mīļas un smejošas acis neesmu redzējusi nevienam citam. Ja cilvēkam acis ir dvēseles spogulis, tad par rakstnieku Viktoru Kalniņu jeb Viku viss ir skaidrs — viņš ir mīļuma un labestīguma iemiesojums.
Bez šīm rakstura iezīmēm Vika sirdī nemaz nevarētu dzimt viņa zināmākie grāmatu varoņi — Sarežģītais Zvirbulēns, Zaļā Vārna, Ness un Nesija, Dūņu Rūķītis, Tīdžerēns Ņuks un citi.
Rakstnieka miera un radošā darba osta atrodas pavisam netālu no Valkas rajona robežas — Valmieras rajona Dikļu pagasta “Medniekos”. Viks manā dzīvē ir īpašs cilvēks — viņš viens no pirmajiem mani bērnībā iedrošināja savas domas uzticēt papīram. Pēc ilgiem neredzēšanās gadiem mēs atkal satikāmies tā, it kā nekad nebūtu izšķīrušies.
Iztiek bez datora un mobilā tālruņa
Rakstnieks ir komponista Imanta Kalniņa vecākais brālis. Viņu ārējā un dvēseļu līdzība ir fantastiska. Abi ir talantīgas personības: viens — mūzikā, otrs — rakstniecībā. Viks atzīst, ka ar brāļuku (tā Viks mīļi sauc Imantu) viņu vieno īpaša dvēseļu tuvība. Diemžēl lielā attāluma un aizņemtības dēļ Imants pie Vika atbrauc labi ja reizi gadā, toties viņi regulāri sazvanās. Rakstniekam nav mobilā tālruņa un, visticamāk, nekad arī nebūs. Viņš šo sakaru līdzekli dēvē par piezīdušos ērci. Mājās nav arī datora. Viks ļoti sargā savu patību un suverenitāti. Viņš smej, ka, aizejot uz tuvējo purvu dzērvenēs, izdzirdējis dīvainu skaņu. Izrādās — kaimiņtante dzīvo līdzi laikam un iegādājusies mobilo tālruni. Vikam mājās vienīgais mehāniskais darbarīks ir vecā labā rakstāmmašīna “Ērika”. Manuskriptus viņš raksta ar zīmuli skaidri salasāmā un glītā rokrastā un uzskata, ka rokraksts — tas ir kaut kas dzīvs.
Vikam nekad mūžā nav piederējusi mašīna, jo viņš sevi uzskata par īpaši netehnisku cilvēku. Tādu pasaulē esot maz, bet esot.
“Man nepatīk eksaktā pasaule — ne ķīmija, ne matemātika, ne fizika,” atklāj rakstnieks.
Viks pārvietojas kājām vai ar sabiedrisko transportu, no “Medniekiem” visbiežāk aizstaigā uz pastu, jo viņam joprojām prieku sagādā ar roku rakstītas vēstules. Tās esot ar īpašu smaržu un tāpēc tik mīļas.
Māju iztēlojas kā indiāņu vigvamu
Rakstnieks “Medniekos” mitinās jau 18 gadu. Te viņš pārcēlās uzreiz pēc tēva nāves. Savus pēdējos 11 dzīves gadus kopā ar dēlu dzīvoja arī rakstnieka mammīte. Viņa man asociējas ar saulīti — mūždien smaidoša un mīļa.
Viks no laika gala ir sapņojis atstāt Rīgu un pārcelties uz dzīvi laukos. Viņam iepatikās, ka brāļukam ir tāda vieta — “Vecpaulēni” Piebalgā pie Ineša ezera —, tāpēc arī sāka meklēt māju, kur varētu rakstīt un dzīvot brīvu un neatkarīgu dzīvi kā indiāņi. Viks savu māju arī iztēlojas kā indiāņu vigvamu. Tās centrā ir uguns — krāsns ar mūrīti un plīti —, bet katrā kaktā dzīvošanai noderīga vieta un lieta. Tagadējais mājas izskats tapis saimnieka ilgu un neatlaidīgu pūliņu rezultātā.
Dikļos viņš nokļuva pavisam nejauši. Kādā tikšanās reizē rakstnieks bērniem stāstīja par sapni dzīvot laukos. Neilgi pēc tam Dikļu skolas skolotāja viņam uzrakstīja vēstuli ar aicinājumu atbraukt apskatīt māju, kur agrāk bija dzīvojuši viesstrādnieki no Ukrainas. Iepriekšējie saimnieki Vikam pussabrukušo graustu pārdeva par sešarpus tūkstošiem padomju rubļu.
“Sākumā nams tiešām izskatījās kā māja uz vistas kājas. Virtuvē uz izdangātas klona grīdas bija turētas cūkas, galaistabiņā — zosis, visur mētājās sapuvušu kartupeļu kaudzes, logi bija izpuvuši, bet krāsns un plīts — sabrukušas. Lietus laikā ūdeni cauri laida ne tikai jumts, bet arī griesti. Mājā nevarēja dzīvot pat vasarā,” atceras Viks. Jaunajam mājas saimniekam sākumā nav bijis nevienas mēbeles. Vasarā viņš sapļāva zāli, to izkaltēja un tā gulēja istabas stūrī.
Tobrīd rakstnieks apzinājās, ka liktenis ir piespēlējis izaicinājumu. Viņš domāja, ka tas ir tēva pirksts no aizsaules. Viks atceras, ka tēvs vienmēr viņam bija teicis: ņem, dēls, paraugu no brāļa! Viņš dēlu mēģināja atrunāt no rakstīšanas. Dzīves gudrais vīrs uzskatīja, ka padomju iekārta nav tā, kurā Viks varēs rakstīt saskaņā ar savu sirdsapziņu, un diezvai varēs to apklusināt un rakstīt pastāvošajai varai pa prātam. Tēvs bija pārliecināts, ka rakstnieka maizei būs plāna garoza. Vikam vecāki bija un ir liela autoritāte. Atceroties savu mammīti, viņam acīs sariešas asaras. Lai gan viņa jau vairākus gadus dus mierā, dēls mīļajam cilvēkam domās katru vakaru novēl arlabunakti. Viks saka, ka mammīte bija eņģelis, ne cilvēks.
Šodien māja puslīdz ir savesta kārtībā. Viks tur dzīvo viens, un atliek vien nobrīnīties, ka katrai lietiņai ir sava vieta. Rakstnieks atzīst, ka nemaz nevarētu radoši strādāt, ja apkārt būtu bardaks. Viņam ir vajadzīga arī zināma deva vienatnes — brīdī, kad ir ideja un viņš klūp pie papīra, neviens nedrīkst traucēt.
“Jebkurā laikā varu skaldīt malku, bet ne jebkurā varu rakstīt. Tam ir vajadzīga iekšējā kondīcija. Kad tā parādās, visu pārējo lieku pie malas,” atzīst Viks.
“Mednieku” pagalmā redzamas divas glītas mājiņas — tā saucamais vasaras namiņš rakstnieka meitiņai Santai un pirts. Šovasar Viks pirtiņu sācis slēgt ciet, jo atklājis, ka pēc zaļumballēm tur ielavās nelūgti viesi.
Viks priecājas, ka no mājām līdz pagasta centram var nokļūt piecās minūtēs, ka pie mājas tek upīte, bet no dārza stūra var redzēt Zilā kalna virsotni. Rakstnieks regulāri apmeklē pagasta centru, aiziet uz avotiņu pēc ūdens, kas burbuļo šovasar izveidotajā Vika Pasaku parkā, kā arī brauc uz Valmieru un Rīgu.
Galva pilnām jaunām idejām
“Galvenais ir, kā tava dzīvība šajā pasaulē jūtas. Man joprojām patīk,” smej “Mednieku” saimnieks. Viks ir vectētiņš divām mazmeitiņām, bet joprojām viņa dzīve ir piepildīta un galva pilna jaunām idejām. Tās gan viņš neatklāj, jo kā īsts indiānis domā, ka nav daudz jārunā, bet jādara.
Viks nelasa avīzes, vien vakaros noskatās “Panorāmu”. Viņam nevajagot lasīt analītiskos rakstus, jo “visas problēmas, kas pasaulē ir, es jau zinu”. Viks zina, kas ir labi, kas ir slikti un kā ir jādzīvo, jo viņam jau sen ir sakārtota vērtību sistēma. Vienu no svarīgākajiem stūrīšiem rakstnieka sirdī aizņēmusi meita Santa, mīļi saukta par Santuku. Novembrī viņa svinēs 13. dzimšanas dienu. Pirmos piecus dzīves gadus meita dzīvoja kopā ar tēti un vecmāmiņu, bet tad liktenim labpatikās atkal mest izaicinājumu un viņa tika aizvesta no bērnības zemes. Šis temats Vikam ir smags joprojām. Vienīgais mierinājums ir tas, ka Santa aug un drīz varēs patstāvīgi pieņemt lēmumus un izsecināt, kas patiešām ir labs un kas — slikts. Viks vienmēr gaidīs savu meitu mājās, tāpēc arī tapis savs namiņš Santukam. Tētis meitai veltījis arī savas pēdējo gadu grāmatas. Viņš uzskata, ka cilvēks nedzīvo sev, bet gan citiem.
“Visas dzīvās radības ņemas un raujas, lai izpildītu savu dzīvības uzdevumu,” secina rakstnieks. Vika dzīvības uzdevums ir rakstīt grāmatas.
