Diriģenta Jura Lūša vārds daudziem nav svešs, jo īpaši mūspusē dzīvojošiem un ar mūziku saistītiem cilvēkiem. Kā inteliģentu un mūziku mīlošu skolotāju J. Lūsi iepazinuši kolēģi un simtiem jauniešu, jo gandrīz visu savu darba mūžu viņš nostrādāja Smiltenes tehnikumā (tagad Smiltenes Valsts tehnikums – profesionālā vidusskola – red.). Pērn J. Lūsi nominēja par “Smiltenes novada Goda cilvēku”. Valsts svētku pasākumā Smiltenes novada dome viņu godināja par pašaizliedzīgu, aktīvu, radošu darbību un personisko ieguldījumu kora mākslas popularizēšanā Smiltenes novadā darba mūža garumā. 2011. gads diriģenta dzīvē nebija tikai ar patīkamiem mirkļiem, bija jāpārvar ļauna slimība un jāatgūst veselība. J. Lūsis ir apņēmības un ticības pilns, jo viņam piemīt latviešiem raksturīgais sīkstums, tāpēc arī viss izdodas.Viesmīlīgs un labestīgsLai arī telefonsarunā pirms intervijas diriģents centās apgalvot, ka neko daudz nevarēs pastāstīt, ciemošanās laikā atklājās tās viņa īpašības, ko ikdienā, iespējams, citi nepamana. Pārkāpjot J. Lūša dzīvokļa slieksni, jūtams, ka viņš ir gaidījis ciemiņu. Tāpat jūtams, ka pensionārs ir mazliet satraucies, taču aicina tālāk istabā, kur kopā ar māsu uzklājis galdu. Nepārprotami J. Lūsis un arī viņa māsa ir viesmīlīgi un labestīgi cilvēki. Izrādās, vecāki viņus tādus audzinājuši no mazotnes. Mājās netika pacelta roka pret bērniem un pateikts kāds skarbāks vārds. Tieši pretēji – jau bērnībā mājās Lizumā un Rankā vienmēr valdīja radošs gars. J. Lūša mātei patika spēlēt teātri, bet tēvs bija liels dziedātājs un sapņoja kļūt par operdziedātāju. Šī iemesla dēļ ģimenes mājās itin bieži skanēja klasiskā mūzika, tāpēc jau agrā bērnībā J. Lūsis iemīlēja mūziku un joprojām tā viņu pavada ik uz soļa. “Mācījos Lizuma pamatskolā, toreiz tā bija septiņgadīgā skola. Jau tad man vajadzēja dziedāt solo, skolotāja ieteica apmeklēt mūzikas skolu. Acīmredzot man bija dotības mūzikā. Esmu absolvējis mūzikas skolu Cēsīs, studējis konservatorijā. Īsu brīdi pastrādāju Krāslavā, bet aktīvākās darba gaitas sāku Rankas un Lizuma skolās, kur vadīju ansambļus un korus. Rankā biju diriģents arī savam jaunākajam brālim,” teic J. Lūsis.Latvieši ir lieli dziedātājiSpēka gados viņš pārcēlās uz Smilteni un savu lielāko darba mūžu nostrādāja tehnikumā, mācot mīlēt mūziku gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Līdztekus tam skolotājs regulāri brauca uz mēģinājumiem Lizumā, kur viņu gaidīja ansambļa dalībnieki. J. Lūsis piekrīt, ka latvieši ir lieli dziedātāji, tomēr to nevar darīt kurš katrs. “Patiesībā dziedāt korī vai ansamblī ir smags darbs. Jāprot saklausīt sava balss un no Dieva arī kaut kam jābūt. Esmu ievērojis, ka tie, kuriem padodas, ar mūziku saista visu savu dzīvi. Vienīgi grūtāk ir ar jauniešiem, jo viņi grib ātru un vieglu rezultātu, bet tā jau nenotiek,” zina teikt ilggadējais skolotājs.Taču J. Lūsis lepojas ar ikvienu sava vadītā ansambļa un kora dalībnieku, jo kopā piedzīvoti daudzi emocionāli un brīnišķīgi mirkļi. Vaicāts, kad bijušas spilgtākās emocijas, viņš atbild nekavējoties – tie ir dziesmu svētki. “Lai nu kādi dziesmu svētki bija padomju laikā, taču ar tiem mēs varam lepoties. Tā ir neaprakstāma kopības sajūta. No dziesmu svētku repertuāra sirdij tuvākā ir tā dziesma, kurā ieguldīts vislielākais darbs – “Gaismas pils”. Nav notikuši tādi dziesmu svētki, kuros šī dziesma neskanētu. Atceros, vienreiz mums pateica, ka Valkas rajona kori “Gaismas pili” dzied vissliktāk. Katra kora vadītājam bija iedots disks, kurā jāieraksta “Gaismas pils”, un tikai tad mums ļāva piedalīties svētkos. Vēl ļoti spēcīga ir “Saule, Pērkons, Daugava”, kas patīk arī bērniem,” stāsta J. Lūsis.Gadu garumā dziedāt prasmi pensionārs izkopis vairākos koros. Vēl šobrīd viņš ir kora “Pakalni” dalībnieks un kopā ar Veltu Ispravņikovu vada Smiltenes senioru kori “Mežābele”. Diriģenta ieguldītais darbs mūzikā ir liels, to novērtē arī līdzcilvēki. J. Lūsis jūtas gandarīts par apbalvojumu “Smiltenes novada Goda cilvēks”, taču vienlaikus piebilst, ka nejūtas pelnījis.Šobrīd svarīgākā veselībaPatlaban diriģents ietur radošo pauzi un vēl nezina, vai turpinās vadīt senioru kori, jo šobrīd svarīgākā ir veselība. “Pagājušā gada pavasarī man sākās rīšanas traucējumi, taču kopumā jutos labi. Aizgāju pie ārsta un atklājās, ka man barības vadā ir ļaundabīgs audzējs. Visu vasaru pavadīju slimnīcā Rīgā. Operāciju nevarēja taisīt, tāpēc pārlika uz starošanu. 15. septembrī iznācu laukā, abas māsas un dakteri teica, ka Dievs man stāvējis klāt, jo slimība neprogresē,” J. Lūsis ir atklāts. Joprojām viņam ir darba nespējas lapa, līdz ar to ikdienas ritms kļuvis mierīgāks. Tas diriģentam ļauj pievērsties viņa vaļaspriekiem – grāmatu un žurnālu lasīšanai. Grāmatas, prese, TV“Man ļoti patīk lasīt, savulaik mājās bija liela grāmatu kolekcija. Vairāk mani saista vēsture un ģeogrāfija. Neiztieku arī bez preses, tajā izlasu visu no viena gala līdz otram,” viņš saka. Tā kā brīvā laika ir gana, J. Lūsis labprāt skatās televīzijas raidījumus. Savs viedoklis viņam izveidojies arī par muzikāliem šoviem un Eirovīziju. Vērojot pirms kāda laika notikušo šovu “Mūsu Zelta dziesma”, diriģents priecājas, ka Latvijā ir daudz talantīgu jauno mākslinieku, taču sirdij tuvākas bijušas “Dziedošās ģimenes”. Savukārt par Eirovīziju J. Lūsis spriež: “Andrim Ābelītem ir skaista dziesma, bet balss materiāls nav tik spēcīgs, lai kāptu uz Eiropas skatuves. Patika arī “PeR”, viņiem tāda puiciska un lipīga dziesmiņa.”Noslēgumā aiz nelielas ziņkārības vaicāju diriģentam, vai arī viņš mēdz dziedāt vai dungot, esot mājās. “Bet, protams!” iesaucas J. Lūsis. Te paralēles var vilkt ar J. Lūša autoritāti diriģentu Leonīdu Vīgneru, ārēji šķiet nedaudz šerps, bet patiesībā sirsnīgs cilvēks, ar ārkārtīgi lielām darba spējām un nezūdošu mīlestību pret mūziku.
