Eiropas senioru deju kustība kļūst aizvien plašāka. Ja savulaik bijušajā Valkas rajonā pastāvēja trīs šādi kolektīvi, tad tagad pēc teritoriālās reformas novados to ir krietni vairāk. Neņemot vērā to, ka sabiedrībā nereti izskan negācijas un neizpratne, kā pārī var dejot sieviete ar sievieti, un ka koncertos visbiežāk skatītāji ir paši dejotāji, kolektīvi turpina iesākto.
Lai noskaidrotu, kas ir tas fenomens, kāpēc dāmas – gan jaunākas, gan arī sirmā vecumā – kā arī vairāki kungi dejo Eiropas senioru deju kopās, “Ziemeļlatvija” devās uz Blomes pagastu, kur notika festivāls “Liliju plaukumā”.Šādi senioru deju kopu festivāli, kuros vienkopus pulcējas dejotāji no Vidzemes novadiem, mūspusē notiek ik gadu. Biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” senioru deju kopas “Pīlādzītis” dalībniece 86 gadus vecā Velga Meldere saka: “Dejošana gan morāli, gan fiziski ceļ augšup. Fiziski deja neļauj novecot, taču, iejūtoties kustībās, rodas garīgs baudījums, līdz ar to arī dzīvesprieks, labsajūta un pozitīvs skatījums uz dzīvi.”Pensionāre kolektīvā dejo no tā pastāvēšanas pirmās dienas – teju septiņus gadus. Iegūti jauni draugi, jo “Pīlādzīša” dejotājas visas ir draudzīgas, izpalīdzīgas un atsaucīgas. “Šķiet, vienaldzīgi pret mums izturas jaunā paaudze. Mūsu vienaudži tomēr dalās savās domās un jūtās un priecājas, ka dejojot var nest tik daudz prieka. Tas ir labi, ka mēs nenovecojam,” saka V. Medere.Savukārt Vijciema “Vijolīšu” dejotāja Margrieta Buša atzīst, ka uz šo jautājumu atbildēt grūti. “It kā liekas – nekas īpašs, bet ar kaut kādu prieku vienmēr gaidām deju mēģinājumus, satikšanos, jo ikdienā nemaz tā nesaredzamies. Protams, ļoti gaidām visas šīs lielās ambrāžas – tās mūs piepilda,” saka M. Buša, kurai piekrīt arī citas dejotājas. Mirkli padomājot, vijciemiete prāto, kāda gan būtu ikdiena bez “Vijolītēm”. “Tad droši vien būtu tukšums un garlaicība, jo pie televizora negribas sēdēt. Dejošana – tas tomēr ir vingrums, mundrums un lokanība savos gados. Arī smaids un priecīgs prāts,” turpina M. Buša. Šo dzīvesprieku pasākumā Blomē, redzot dalībniekus dejojot, varēja sajust ikviens. Krāšņie tērpi, stalta stāja, nezūdošais smaids un enerģija par spīti vecumam. Ikdienā, tāpat kā citu vecumu ļaudīm, arī pensionāriem ir savas rūpes – kādam veselība, citam vientulība, tāpēc šādas kopā sanākšanas allaž ir īsti svētki.Blomes tautas nama vadītāja Gita Skadiņa stāsta, ka šie patiesi bija izdevušies un pozitīvi svētki, kuros tapa īpašs karogs. Par godu senioru deju kopu festivālam “Liliju plaukumā” izveidots karogs, kura vienā pusē parakstījās visi kolektīvi, bet otru pusi rotā pasākuma nosaukums. Gadu no gada šajos svētkos plīvos karogs, uz kura parakstīsies jaunpienācēji.Rita Zeltīte Treisnere no Plāņiem novērojusi, ka no senioru deju kopu dalībniekiem ir vērts pamācīties citiem. “Jaunie bieži saka – ko tad es, gan jau citi manā vietā. Bet, ja viena otra kundzīte savos gados tā var izdejot dejas, tas ir apbrīnojami. Man patīk, kā dejo seniori, patīk arī viņu tērpi, kas tapuši gan par savu naudu, gan piesaistot Eiropas fondu finansējumu, kā arī izdoma,” teic R. Z. Treisnere.Viņa pati reiz dzirdējusi nosodošu attieksmi par senioru deju kopu aktivitātēm un izdarījusi secinājumu. “Iespējams, tie lielie runātāji nemaz paši nav bijuši šādos pasākumos. Manuprāt, tā ir daļēji sevis sakārtošana – nākt uz mēģinājumiem un koncertiem, būt formā un labā noskaņojumā, kas nemaz nav viegli. Iespējams, citi savā dzīvē baidās no šādas atbildības sajūtas, kas piemīt dalībniekiem. Novēlu visiem raitu soli, smaidu sejā. Gribētos teikt tā – lai dzīvo viegli un ar labām domām! Bet… dzīvot jau nemaz nav tik viegli,” aizdomāties liek R. Z. Treisnere.
