Jānis Sīklēns uzsver, ka viņam ir izteikta dzimtās vietas izjūta. Tieši tāpēc viņš nekad nav apsvēris iespēju pārcelties no savas dzimtās Smiltenes dzīvot citviet.
Jānis Sīklēns uzsver, ka viņam ir izteikta dzimtās vietas izjūta. Tieši tāpēc viņš nekad nav apsvēris iespēju pārcelties no savas dzimtās Smiltenes dzīvot citviet.
“Esmu smiltenietis, dzimis Smiltenes slimnīcā 1953. gadā, un kopš tā laika šeit dzīvoju. Tēvs un māte arī ir šejienieši, mamma cēlusies no Blomes puses, tēvs — no Smiltenes pagasta,” ar sevi iepazīstina Jānis. Sīklēnu dzimta savulaik bija daudz sazarojusi, bet tagad ar šādu uzvārdu palikuši vairs tikai Jānis un viņa dēls Raitis. Dzīvojot vēl viens Sīklēns Cēsīs, kurš pēc izsūtījuma neatgriezās Smiltenē.
Pēta, kur cēlušās dzimtas saknes
Jānis, ņemot talkā senas grāmatas un arhīva materiālus, izpētījis savu dzimtas koku. Pirmo reizi mājas un uzvārds, tolaik gan Sīkulans, reģistrēts 1601. gadā. “Uzvārds izklausās igaunisks vai lībisks,” domā Jānis. Dzimtas izpētei ierosinājumu viņš guvis, iepazīstot grāmatu, kuru par Smiltenes pusi sarakstījis Jānis Tālēns. Pētnieks pieminējis arī Sīklēnus, ar kuriem kopā mācījies. Smiltenes pagasta Brutuļos vēl tagad ir “Lejas Sīklēnu” un “Kalna Sīklēnu” mājas, bet tur neviens no Jāņa dzimtas radiniekiem vairs nedzīvo. Otra ierosme bijusi uz kāda sena kapa pieminekļa izlasītais. Smiltenes kapos apbedīta 1825. gadā dzimusī Anna Sīklēna, kas izpētot izrādījusies Jāņa vecvecmamma. “Gribējās uzzināt, kādi cilvēki dzīvojuši, kur cēlušās manas dzimtas saknes,” paskaidro Jānis. Šobrīd viņa dzimtas kokā izpētītas četras paaudzes un apzināti 120 cilvēki. Daudzi no viņiem dzīvo tepat Smiltenes pusē. Pagaidām dzimtas salidojuma vēl nav bijis, bet, iespējams, kādreiz šāds pasākums notiks.
Arhīvā par 1638. gadu, kad Latvijā noritējusi zviedru arklu revīzija, minētas Sīklēnu mājas, kur dzīvojis Mārtiņš Sīklēns. Uzskaitīts, cik zemes, zirgu, govju, kazu viņam piederējis. Teikts arī, ka viņam ir dēls Ansis. Par saimnieku rakstīts, ka viņš ir kluss un bez ierunām izpilda muižas prasības. “Tāds bijis mans sencis, bet par mani gan tā nevarētu teikt,” pasmaida Jānis.
Tolaik skaitījies nopietns pārkāpums
Tiktāl par senčiem, bet tagad par Jāni Sīklēnu. Viņam šī vasara solās būt jubilejām bagāta. Sāstījuma gaitā mazliet pakavēsimies pie trīs nozīmīgiem skaitļiem. Pirmais saistās ar Jāņa skolas gadiem. Šovasar apaļu jubileju atzīmē Smiltenes 2. vidusskola, kuras absolvents ir arī Jānis Sīklēns. “Mācījos 2. astoņgadīgajā skolā jeb mazajā skoliņā, kā mēs to dēvējām. Sāku 1960. gadā, beidzu — 1968. gadā,” stāstījumu sāk Jānis. “Bijām tāds bariņš. Daudzi no tiem tepat Smiltenē palikuši: Zigfrīds Mednis, Māris Lapiņš, Gita Mūrniece un citi. Tuvumā visi dzīvojām, bijām draudzīgi.” Īpašas skolas laika blēņas viņi nav darījuši, tomēr šad tad kādu stundu nobastojuši, kas tolaik skaitījies nopietns pārkāpums.
Visspilgtāk Jānim atmiņā palikusi skolotāja Anna Sproģe, kura 7. un 8. klasē bijusi viņa klasei audzinātāja. Spilgta personība ir arī direktors Elmārs Rūts. “Pret direktoru mums bija respekts. Kad bija jāiet pie viņa, bailes bija pamatīgas. Direktors nekad nekliedza, bija lēns, mierīgs, bet tā mācēja pateikt, ka vislielākajam palaidnim bija skaidrs, kas ir kas,” vērtē absolvents.
Viss vienmēr nostājas īstajās vietās
Jānis secina, ka viņam skolas gados, runājot par vēlmi mācīties, bijuši uzplūdi un atplūdi. “Ap 6. un 7. klasi biju īsts bosiks, bet 8. pēkšņi nāca apskaidrība. Tāpat vēlāk, kad aizgāju uz Rīgas Tehnisko koledžu, kura toreiz saucās Elektromehāniskais tehnikums. Tur arī pirmajā kursā mācījos uz 4 un 5, kas tolaik bija augstākais vērtējums. 2., 3. kurss — atplūdi, 4. atkal saņēmos. Tā tas laikam dzīvē notiek — kā pa viļņiem,” vērtē Jānis. Viņš paskaidro, ka tūlīt pēc 8. klases devies apgūt profesiju. Viņam desmit gadu vecumā nomiris tēvs. Māsai bija astoņi gadi. “Māte mūs abus izvilka. Bija jāapgūst profesija, jāiet strādāt, nebija iespējams domāt par vidusskolu un augstskolu,” atceras Jānis. Tomēr dzīvē viss vienmēr nostājas īstajās vietās. Šobrīd viņš atkal atgriezies mazās skoliņas solos. Protams, ne vairs kā pamatskolnieks, bet Baltijas Krievu institūta students.
Astotie ir kā liels ģimenes uzņēmums
Pēc tehnikuma Jāni nosūtīja darbā uz Liepāju. Kopā ar vēl vienu smiltenieti Juri Krūmiņu un trešo puisi no Zaubes viņi trīs mēnešus nostrādāja “Liepājmaš” kara rūpnīcā, kur viņu pienākums bija aprīkot GAZ–66 automašīnas ar raidstacijām. Tālāk sekojis dienests Kaļiņingradā. Jānis dienējis artilēristos. Noderējusi iegūtā profesija, viņam bija artilērijas daļām jālabo raidstacijas. “Ja pēc dienesta atgrieztos Liepājā, mums būtu piešķirti dzīvokļi,” atceras Jānis. Tomēr dzimtās vietas izjūta diktējusi savu, un smiltenietis atgriezies dzimtajā pilsētā. Vēl armijā dienot, kad atvaļinājuma laikā Jānis ciemojies Smiltenē, viņš uzzinājis, ka 8. ceļu būvniecības rajonā nepieciešami elektriķi. “Aizgāju, pieteicos un pēc trīs mēnešiem, kad atgriezos no dienesta, sāku strādāt. Tā līdz šai dienai,” par savu vienīgo darbavietu saka Jānis. Viņš piebilst, ka astotie ir kā liels ģimenes uzņēmums, kurā kadri mainās reti.
Vokāli instrumentālais ansamblis “Oktāva”
Šajā brīdī mēs nonākam līdz otram jubilejas datumam. “Oktāva”. Šis ansambļa nosaukums vecākās un vidējās paaudzes smilteniešiem komentārus neprasa.
Astotajos tolaik strādāja Aivars Jēkabsons, kuram sirdslieta bija pūtēju orķestra mūzika. Viņš apzināja visus, kuriem interesēja muzicēšana, no Līgatnes uz Smilteni “atvilināja” Aivaru Siliņu, kurš turpināja komandas veidošanu. Tā 1975. gadā sāka muzicēt vokāli instrumentālais ansamblis “Oktāva”. Jauni puiši, skanīgas dziesmas, izskatīgas solistes — viss nepieciešamais popularitātei. Tolaik ansambļi bija skaitliski lieli un ballētgribētāji un koncetru rīkotāji varēja atļauties tos uzaicināt. Jāspēlē bija kolhozu gada noslēguma ballēs, atpūtas vakaros. “Pa visu Vidzemi braukājām. Vienu gadu pat piedalījāmies “Liepājas dzintarā”. Katru piektdienu, sestdienu bija jāuzstājas. Reiz pat piecas dienas pēc kārtas nospēlējām,” stāsta Jānis.
“Nekādu atlaižu darbā nebija. Spēlējām līdz pieciem rītā, bet astoņos jau jābūt darbā.”
“Oktāvai” ziedu laiki, Sīklēnam — arī
Tolaik ļoti nopietni bija jāstrādā, lai veidotu repertuāru. Šis pienākums “Oktāvā” bija uzticēts Aivaram Siliņam. Viņš klausījās dziesmas, rakstīja visiem notis. Sagatavotā programma bija jāapstiprina Valkā, kur notika tarifikācijas skates. Prasības bija stingras, daļai dziesmu bija jābūt krievu valodā. Jānis gan nevar atcerēties, ka “Oktāva” kaut ko ballēs vai pasākumos būtu dziedājusi krievu mēlē.
Šogad “Oktāvai”, kura gan vairāk nemuzicē, būs 30 gadu jubileja. “Interesants laiks bija. “Oktāvai” ziedu laiki, Sīklēnam — arī. Pateicoties “Oktāvai”, labu sievu dabūju,” smaida Jānis. Viņš atceras, ka spēlējuši tehnikumā, kur tolaik mācījusies Ineta. “Sametāmies ar actiņām. Satikāmies kultūras nama ballēs, sadejojāmies. Viņa pabeidza skolu un aizgāja strādāt uz Zaķumuižu. Divus gadus cerējāmies, braucām viens pie otra ciemos, rakstījām vēstules, līdz 1980. gadā apprecējāmies,” komentē Jānis. “Tajā gadā “Oktāvai” bija kāzu birums, vairāki muzikanti apņēma sievas. Šogad svinēsim sudrabkāzas.”
Apmetumu sācis veidot no pagraba
Vaicāts par šābrīža vaļasprieku, Jānis atzīst, ka tas vienlaikus ir darbs un brīvā laika pavadīšana. Pirms aptuveni septiņiem gadiem viņš kopā ar vēl diviem kolēģiem uzsācis savu “biznesiņu”. Visus šos gadus pa vakariem, sestdienām un svētdienām viņi nodarbojas ar apkures sistēmu ierīkošanu. “Visu mūžu esmu strādājis. Tas laikam tāpēc, ka bērnībā bija švaki ar naudu, tāpēc tagad gribas drošības sajūtu,” secina Jānis.
Vēl šajā laikā Sīklēnu ģimene pati savām rokām ir uzcēlusi māju. “Pirms neatkarības gadiem bija sagādāti materiāli, un 1995. gadā ievācāmies. Atkal jubileja, jau ceturtā!” atskārst Jānis.
Viņš atceras, ka apmetumu sācis veidot no pagraba, lai līdz dzīvojamām telpām varētu iemācīties. Viss izdevies labi, nekas nav bijis jānojauc, lai būvētu no jauna. “Visi trīs esam rokas pielikuši, arī sieva un puika, kuram tolaik bija seši septiņi gadi. Tāpēc jau tā māja ir tik mīļa,” vērtē smiltenietis.
Šobrīd Jānis domā, ka nav gudri mācīties vienu, otru un trešo darbu. Katram jādara savs, jo tā visu var paspēt krietni ātrāk, bet tolaik bija citi laiki, tāpēc nācās kļūt par namdari.
Kas jaunam cilvēkam vajadzīgs?
Šogad visiem darbiem un pienākumiem Jānim klāt nācis vēl viens — viņš ir Smiltenes domes deputāts. “Jau pirmajā sēdē teicu, ka varu strādāt tikai saimnieciskajā komitejā, jo tās lietas pārzinu, visu mūžu esmu nodarbojies,” saka Jānis.
Vai pilsētā kaut kas būtu jāmaina? “Atbalstu to, kā viss noticis iepriekšējos sasaukumos. Kas jaunam cilvēkam vajadzīgs? Kur dzīvot, strādāt un atpūsties. Ja visus trīs jautājumus mēģinās sakārtot, tad viss būs kārtībā,” komentē deputāts.
Atceroties “Oktāvas” laikus, Jānis vērtē arī šodienas kultūras aktivitātes pilsētā. “Gunitu Ozoliņu es neapskaužu,” Jānis teic par jaunā kultūras un sporta centra vadītāju. Kas jāizmaina, lai cilvēki ietu uz pasākumiem un lai kaut kas notiktu? “Jau no senākiem laikiem atceros, ka smiltenieši ir diezgan kūtri. Nevainoju iepriekšējos kultūras dzīves vadītājus, jo smiltenieši uz kultūras pasākumiem aizies tikai tad, ja tas tiešām būs kaut kas ļoti slavens, piemēram, Marija Naumova. Ja būs kaut kas cits vai pašam jāpiedalās, vai kaut kas jāpalīdz, tad atsaucība nebūs īpaši liela. Tāpēc smilteniešus izsaukt ārā no mājām un uzaicināt uz kultūras namu ir stipri grūti. Negribētu būt Gunitas vietā. Tas ir smags amats,” uzskata Jānis.
Vai, deputāta amatu pildot, no Jāņa Sīklēna var sagaidīt arī striktus un skarbus vārdus? “To nu gan ne. Cenšos sevi turēt rāmjos, jo visu var daudz labāk panākt ar humoru,” pasmaida smiltenietis un piebilst, ka viņš cenšas sarunas biedru pārliecināt žestikulējot. Kādā izdevumā Jānis izlasījis, ka lielākie žestikulētāji it kā esot itāļi. Smiltenietis to noliedz, jo uzskata, ka rekords noteikti pieder viņam.
