Iespējams, kādreizējais valcēnietis un Valkas 1. vidusskolas absolvents Roberts Ķīlis ir pašlaik vispretrunīgāk vērtētais ministrs valdībā. Viņš ir uzņēmies vadīt un visai radikāli pārbūvēt milzum lielo izglītības kuģi. Kā zināms, lielam kuģim ir liela inerce. Kamēr tā kapteinis ir Ķīlis, mēs par viņu dzirdēsim vēl daudz. Liels kuģis rada lielus viļņus, tostarp arī sabiedrībā. Ar iecerēto izglītības reformu īstenošanu ministram neveicas tik strauji, kā viņš bija iecerējis. Izmantojot izdevību, kad ministrs viesojās Valkas ģimnāzijā, “Ziemeļlatvija” R. Ķīlim uzdeva dažus jautājumus, uz kuriem viņš labprāt atbildēja.- Kas ir lielākie kavēkļi izglītības reformas īstenošanā?- Ir neskaidrības par to, kas, cik un par ko maksā. Ir svarīgi saprast, kāda ir katras no jomām izdevumu struktūra un naudas plūsma. Ir jābūt skaidrībai, par ko maksā vecāki, pašvaldība, valsts un kādu daļu skolas izdevumu var atbalstīt no Eiropas projektiem. Neskaidrība par izmaksu struktūru ir viens no šķēršļiem, lai uzreiz un strauji varētu piedāvāt ilgtspējīgus risinājumus. Otrs ir tas, ka politisko kursu maiņa, kas ir cilvēku pieredzes dzīves daļa Latvijā, drīzāk liek raudzīties ar skepsi uz rosinājumiem procesā iesaistītajām pusēm. Ir nepieciešams laiks, lai saprastu, ka viss ir nopietni domāts to vai citu piedāvājumu īstenošanai. Cilvēki ir raduši, ka nāks jauns ministrs un lietas grozīs uz citu pusi. Visas neskaidrības ir risināmas.- Iepriekšējie nozares ministri ir pauduši, ka jūsu centieni veikt reformas nav nekas jauns. Viņi arī to centušies darīt, taču lielā publicitāte ir tieši jūsu centieniem. Vai tam varat piekrist?- Tas ir viņu viedoklis. Protams, ir skumji, ka pašlaik jārisina tās problēmas, kuru varēja nebūt. Piemēram, salīdzinoši lielais augstākās izglītības iestāžu skaits, tas ir, 62, radies divu, trīs gadu laikā. Piemēram ministra Šadurska laikā tās palielinājās no 35 līdz 57. Arī studiju programmu skaits ir audzis astronomiskā ātrumā un neatbilst nedz studentu skaitam, nedz demogrāfiskajai situācijai un kvalitātei. Šīs lietas mums jārisina.- Jūs esat iepazinies ar vidējās izglītības sistēmu Igaunijā. Vai Latvijā no tās kaut kas pārņemams, piemēram, precīzi definētais jaunākā skolotāja, skolotāja, vecākā skolotāja un skolotāja metodiķa statuss ar precīzi noteiktu algu katrā kategorijā un regulāru iespēju tarificēties augstākai kategorijai.- Man grūti sacīt, kas konkrēti ir pārņemams, taču varam mācīties no tā, kā kaimiņiem veicies. Tā ir viena no versijām. Mana interese ir par skolu lielāku autonomiju, kas nozīmē atšķirīgu pieeju atalgojuma lietās, lielāku brīvību. Igauņu pieredze ir interesanta, bet ne tieši pārņemama. Tas nav traucējis igauņu skolotājiem protestēt, un, kā saka pats izglītības ministrs, viņiem ir tādas pašas problēmas ar infrastruktūras uzturēšanu kā mums. Ir daudz nepiepildītu skolu, kuras jāturpina uzturēt, jo nav tūlītēja risinājuma.- Vai jums izdosies būtiski samazināt augstskolu un tajās esošo programmu skaitu Latvijā, jo īpaši to, kas acīmredzami tendētas naudas pelnīšanai. Arī Valkai ir negatīva pieredze ar Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas filiāli.- Viens, kas noteikti izdosies, ir studiju programmu skaita samazināšana. Jūnija beigās saņemšu programmu izvērtējuma ziņojumu. To veido, lai pārtrauktu programmu dublēšanos. Starpziņojuma rezultāti liecina, ka no pašlaik apskatītajām deviņi procenti ir mirušu un galīgi nederīgu programmu, bet padsmit procentu ir papildu izvērtējamas atkarībā no augstskolas potenciāla. Domāju, ka runājam par ceturtdaļas skaita samazinājumu vidējā termiņā. – Esmu lasījis, ka, piemēram, Vācijā pēc vidējās izglītības iegūšanas studēt turpina tikai apmēram 20 procenti jauniešu, pārējie iegūst arodizglītību. Latvijā augstskolā iestājas apmēram 60 procenti vidusskolu beigušo. Cik tas ir racionāli valstiskās kategorijās mērot?- Tas nav racionāli mācīties augstskolās tik lielam studentu skaitam, jo tiešā veidā akadēmiskās zināšanas profesiju nedod. Ir grūti precīzi iekļauties darba tirgū. Ir taisnība, ka profesionālās izglītības atzars Latvijā ir novājināts, un tas ir jāstiprina. To arī cenšos darīt gan ar naudām, gan noteiktiem risinājumiem. Šai izglītībai ir jārada gana augsts prestižs, 21. gadsimta iespējas, elastīgas programmas un kompetenti pasniedzēji, lai tas būtu pārliecinošs piedāvājums skolēnam pēc 9. klases beigšanas. Pašlaik šis piedāvājums nav pārliecinošs. – Kas ir tie aspekti, kuri jūs aicina administratīvajā darbā? Vai interesantāk nav strādāt ar antropoloģiju saistītos lauciņos?- Protams, ka antropoloģijā ir ne tikai interesantāk, bet arī vairāk brīvā laika, mierīgāks darbs un trīs reizes lielāki ienākumi. Taču man šķiet, ka ikvienam kādu laiku jāpastrādā valsts labā. Šis ir mans laiks, un ceru, ka varēšu īstenot tos risinājumus, kurus piedāvāju, strādājot Valsts prezidenta kancelejā un pirms tam. Ja to neizmēģinu, tad tukšu salmu kūlējs vien būšu. Ir jāmēģina, lai saprastu, ko varu un ko ne. Tā ir pieredze arī citiem. Sistēma ir jāmaina. Centrālais aparāts nav bijis tāds, kas veicina skolotāju radošu un brīvu darbu.- Kam jums pašlaik visvairāk pietrūkst laika, esot pašreizējā amatā?- Tas ir profesionālo grāmatu lasīšanai. Cenšos lasīt, bet tam atvēlētais laiks ir būtiski samazinājies. Joprojām esmu pasniedzējs Stokholmas Ekonomikas augstskolā un arī šiem pienākumiem trūkst laika, lai vadītu studentu darbu. Ļoti strikti jāplāno laiks, kad tas jāizbrīvē kopējiem ģimenes izbraucieniem. Agrāk bija vieglāk. Vēlos pieminēt savu sievu Agitu, kura atkal mācās Latvijas Universitātē. Tā ir nākotnes realitāte – pārmācīties, nevis dzīvot ar to, kas kādreiz iegūts.- Vai izjūtat dzīves garšu, varat atļauties svinēt dzīvi, kad tās temps kļūst aizvien ātrāks, pateicoties informācijas tehnoloģijām. Kam jānotiek, lai šis ātrvilciens apstātos, un vai tas jelkad vismaz samazinās ātrumu?- Nekas nenotiks. Pašlaik nodarbinām septiņus procentus no smadzeņu jaudas. Šis ir tikai sākums dzīves intensitātes pieaugumam un jaunas informācijas apguvei. Domāt, ka no šī ātrvilciena varēs izlēkt, ir maldi. Mums nāksies pierast pie aizvien augošas informācijas plūsmas. Ir jāatrod savs laiks atelpas brīdim. Šis jautājums manī nerada ne mazāko kreņķi.- Vai piekrītat viedoklim, ka pie mums gūtās zināšanas vidusmēra jaunam cilvēkam ir daudz virspusējākas nekā, piemēram, atskaitot politiskās lietas, tās bija pirms ceturtdaļgadsimta. Talantus ražojam fabrikās, jaunieši darba intervijās vēlamo uzdod par esošu un tamlīdzīgi.- Laiku sadalījums ir ar dažādu svaru. Jā, ir viedoklis, ka pirms 25 gadiem izglītība bija labāka un pamatīgāka. Iespējams, ka iepriekšējā paaudze arī varēja teikt kaut ko līdzīgu. Tas, ko nekādi nevaram atgriezt, ir vienots, centralizēts, vienveidīgs un nedaudz paramilitārs mācību stils. Visiem mācīja vienādi, daudz lieka laika tērēja ideoloģiskām lietām, kuru varēja izmantot lietderīgāk. Piekrītu, ka bija pārdomāta laika sadale starp mācībām un fiziskajām aktivitātēm. Jautājums, vai tolaik gūtās zināšanas tagad kādam der. Plutons vairs nav planēta, fizikā atklāj jaunas antidaļiņas, elektrību nosūta bez vadiem, sintētiskās bioloģijas jauno iespēju izmantošana un tā joprojām. Daudzas lietas, kas šķita pašas par sevi saprotamas, ir būtiski mainījušās un vairs nav adekvātas mūsu šodienas dzīvei.- Valkā savulaik uzsāka vērienīgu projektu par Starptautiska studiju centra veidošanu Latvijas Universitātes paspārnē. Vai jums par to kaut kas zināms un kādas perspektīvas tam redzat?- Es zinu par šo projektu. Domāju, ka problēma ir Universitātes piesardzība palielināt savas darbības lauku, līdz ar to rezervācija ir izrietoša no šīs augstskolas stratēģijas. Kaut kas ir nokavēts ar aktīvu darbību šā projekta stutēšanai ar Eiropas Savienības palīdzību. Krīzes spiediens noteikti pastiprināja Universitātes pārdomas par savas darbības lauku. Man par šo projektu ir dalītas jūtas. Latvijas Universitātei ir konkurence Tartu. Protams, Vidzemes Augstskola neaptver visu Universitātes piedāvājumu spektru, taču Valkā nav ģenerālas vajadzības, lai aizpildītu kādu studiju nišu. Iespējams, te varētu būt kaut kāda pētniecības vienība, kura atrastos ārpus lielajām pilsētām, ar specifisku tematiku. – Vai uzturat kādas saiknes ar skolasbiedriem?- Ik pa laikam sazināmies un tiekamies ar Modri Miķelsonu, viens otru apsveicam dzimšanas dienā. Savukārt mana meita Marta Franču licejā gāja vienā klasē ar Edvīna Čakārņa meitu Alisi. Tas ir amizanti, ka mēs, bijušie klasesbiedri, esam vecāki klasesbiedrenēm. – Vai jums te joprojām ir kādas mīļvietiņas?- Jā, man Valkā ir romantiskas vietiņas, taču tās ir ļoti personiskas un par to nestāstīšu. Neesmu jau baļķis, kas neko nejūt. Kopā ar kolēģiem daudz nācās spēlēt kultūras namā un dziedāt. Valkā ir Roberta Eidemaņa piemineklis, kuram pateicoties esmu ticis pie sava vārda. Mana māte tolaik ļoti interesējās par Eidemani, jo bija uzplaiksnījums interesēties par PSRS latviešiem. Te ir gan šņabis dzerts, gan mopēds dzenāts. Atceros dažas vietas, kur esmu sakomponējis dziesmas, no kurienes nākusi iedvesma. To taču nevar aizmirst. Sveicieni visiem valcēniešiem!
ROBERTS ĶĪLIS
Dzimis: 1968. gadā RīgāIzglītība:• Valkas 1. vidusskola 1986. g.• Latvijas Universitātes Filozofijas nodaļa 1991. g.• Kembridžas universitātē Apvienotajā Karalistē 1995. un 1999. g. maģistra un doktora grādsDarbs:• skolotājs Ādažu vidusskolā un Rīgas Franču licejā• pasniedzējs Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē• kopš 1994. gada strādā Stokholmas ekonomikas augstskolā Rīgā• pašlaik ir šīs augstskolas asociētais profesors• Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs 2008. – 2011. g.• Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrs no 2011. g.Ģimene:• sieva Agita – skolotāja, mācās Latvijas Universitātē maģistrantūrā• meita Sofija – četrus gadus veca, apmeklē bērnudārzu• meita Marta mācās Rīgas Franču liceja 10. klasē• dēls Emīls – 22 gadus vecs, raksta doktora disertāciju Lankasteras universitātē Lielbritānijā
