Šovakar visā Latvijā notiek Baznīcu nakts pasākumi. Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskā baznīca tajos piedalās pirmo reizi. Lai tie izdotos un baznīcas apmeklētāji justos gaidīti, savu artavu kopā ar mammu draudzes priekšnieci Ligitu Sīmani un citiem draudzes locekļiem ieguldījusi arī Monta Elizabete Sīmane.
Pēdējā gada laikā Monta ir redzama visur, kur notiek bērnu pasākumi, jo viņa ir bērnudārza “Pasaciņa” muzikālā pedagoģe. Turklāt viņa ir aktīva sociālo tīklu lietotāja, izveidojot un regulāri papildinot informāciju par bērnudārzu “Pasaciņa” un vietējās draudzes aktivitātēm. Monta arīdzan nebaidās izteikties un paust savas domas aktuālos jautājumos. Tie bija galvenie iemesli, kāpēc “Ziemeļlatvija” uzrunāja jauno valcēnieti un aicināja uz sarunu, kurā atklājās interesantas lietas. Ja vēl joprojām šur tur sabiedrībā valda pieņēmums, ka jaunajiem, arī trīsdesmitgadniekiem, interesē tikai savas lietas un materiālais nodrošinājums, Monta pierādīja, ka tā nemaz nav. Viņa kopā ar savu ģimeni un draugiem ir Valkas patrioti un, kā saka pati Monta, mazpilsētas šarma apburti.
Grūtā brīdī pievēršas
kristietībai un garīgām lietām
Lai nonāktu šajā dzīves punktā, kurā pašlaik Monta jūtas laimīga, jaunajai sievietei bija sevi jāatrod un jāsaprot, ka nekur nav tik labi kā mājās. Vairākkārt Monta uzsver, ka viņas dzīvē galvenais ir ģimene un mājas, ar to domājot arī radus, draugus un darbu, kas sagādā gandarījumu. Viņa joprojām sevi uzskata par ļoti kautrīgu un nepārliecinātu cilvēku, tāpēc reizēm pati brīnās, kur rodas enerģija diendienā strādāt ar vairāk nekā 200 bērnu. Riekšavām saņemot bērnu mīlestību un uzticēšanos gan priekos, gan bēdās, kolēģu un vecāku atzinību, Monta ir sākusi noticēt savai varēšanai un beidzot sapratusi, ka darbs pedagoģijā ir viņas īstais dzīves aicinājums un piepildījums. Jāatzīst, to nevar nepamanīt, jo, piemēram, skatoties aprīlī notikušos Valkas novada bērnu muzikālos konkursus “Cālis” un “Visi putni skaisti dzied”, Monta uz konkursu bija sagatavojusi skaitliski visvairāk mazo vokālistu. Turklāt viņas audzēkņi izcēlās ar piemērotu repertuāru, jaunām, nedzirdētām dziesmām, vokālo sagatavotību un neviltotu prieku uzstāties.
Vēl viens būtisks iemesls, kas Montu dara nedaudz atšķirīgu no pārējiem, ir tas, ka viņa nekautrējas runāt par savu ticību. Jāteic, ka, dzīvojot mazā pilsētiņā, kāda ir Valka, nemaz nav tik daudz jaunu cilvēku, kas mierinājumu sev rod baznīcā, uzklausot Dieva vārdu. Monta atklāj, ka kopā ar savējiem baznīcu sāka apmeklēt no trīspadsmit gadu vecuma brīdī, kad ģimene piedzīvoja ārkārtīgi grūtus laikus. Iestājoties draudzē, pašos pirmsākumos Monta kā jauniete piedalījās vasaras braucienos uz Tezē klosteri Francijā. Draudzei ir nomainījušies vairāki mācītāji, bet ģimene ir palikusi tai uzticīga. Jaunā sieviete cītīgi apmeklē draudzes pasākumus, turklāt labprāt palīdz mammai. Monta ir gandarīta par draudzes draudzību ar Ālborgas baznīcu Dānijā un kādu luterāņu draudzi Amerikā. Rosoties baznīcā, Monta cer, ka draudzes locekļi, kuri savulaik ir iesvētījušies, slēguši laulību un kristījuši savus bērnus, aktīvāk apmeklēs dievkalpojumus, kaut vai Ziemasvētkos un Lieldienās. Pašlaik vidēji uz svētdienas dievkalpojumiem ierodas 30 cilvēki. Katra mēneša trešajā svētdienā pulksten 12 baznīcā notiek ģimeņu dievkalpojums. Kā vienu no skaistām tradīcijām Monta uzskata tējas pēcpusdienas, kad pēc dievkalpojuma kopā sanāk draudzes locekļi un aprunājas ar mācītāju. Monta domā, ka daudziem cilvēkiem šīs sarunas kalpo kā īpaša terapija, jo ikdienā daudzi jūtas vientuļi un neuzklausīti.
“Draudzē iestājos, kad Valkā kalpoja mācītājs Arnis Bušs. Mēs pievērsāmies kristietībai un garīgām lietām. Baznīcā eju ticības dēļ.
Man kļūst vieglāk, ja ar kādu klusībā varu izrunāties un ticēt, ka kādreiz būs labāk,” atklāj Monta. Viņa uzskata, ka visās dzīves jomās, kurās cilvēks sevi cenšas atrast un pierādīt, veicas tiem, kas tic. Monta ir stingri pārliecināta, ka bez ticības nav iespējams dzīvē virzīties uz priekšu. Viņai pašai arī vajadzējis noticēt saviem spēkiem un varēšanai, lai vispār kļūtu par pedagogu. Pirms tam viņa nekad neesot iedomājusies, ka šo darbu varētu darīt, jo, lai arī kā neizskatītos, Monta sevi raksturo kā ārkārtīgi kautrīgu cilvēku. Taču darbā, nostājoties publikas priekšā, kautrīgums pazūd kā nebijis.
“Es ļoti labi jūtos kā pedagoģe, kā mūzikas skolotāja. Kad strādāju, vairs neizjūtu kautrīgumu,” brīnās bērnudārza “Pasaciņa” audzinātāja.
Klausoties Montas stāstu par darbu ar bērniem, šķiet, ka ceļš līdz tam bijis diezgan likumsakarīgs. Pēc mūzikas skolas absolvēšanas un pabeidzot 8. klasi Monta devās uz Rīgu, lai padziļināti mācītos mūziku. Tagad valcēniete saprot, ka acīmredzot tas nav domāts visiem, un veselības problēmu dēļ viņa atgriezās mācīties Valkas ģimnāzijā.
“Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Atgriešanās notika tāpēc, ka man ir jābūt Valkā. Atnākot atpakaļ, šķita, ka viss manā dzīvē mainās un iet uz augšu,” ir pārliecināta Monta. Viņa joprojām atceras skaistos un piepildītos skolas gadus. Viņa godīgi atzīstas, ka pēc vidusskolas beigšanas vispār neesot sapratusi un zinājusi, ko darīt tālāk. Pētot piedāvājumus, tobrīd šķitis, ka varētu studēt kultūras lietas.
Pēc vidusskolas divus gadus mācoties Alberta koledžā, Monta ilgojusies pēc savas pilsētas, jo tikai te viņai rodas īstā un patiesā māju sajūta. Viņas spēkos neesot ilgstoši atrasties prom no savas ģimenes. Monta smejas, ka dodoties izbraucienā ārpus Latvijas robežas, jau trešajā dienā viņa ilgojas pēc mājām. Monta nenoliedz, ka ir bijuši brīži, kad kopā ar draugu domājuši par iespēju pārcelties uz dzīvi citā pilsētā vai uz kādu laiku aizbraukt pastrādāt uz ārzemēm, bet pēc visu plusu un mīnusu izanalizēšanas abi sapratuši, ka pagaidām vislabāk dzīvojas Valkā. Arī draugi, kuri dzīvo Rīgā vai ārzemēs, nebrīnoties par viņu izvēli, jo saprot, ka dzīvē pienācis laiks pašiem lemt par savu likteni un nodarbošanos.
“Esam jau tajā vecumā, kurā vairs nešaudās un neietekmējas no citu cilvēku teiktā,” uzskata Monta. Viņa apšauba cilvēku nereti teikto, ka Valkā nekā nav. Kā nav? Ir! Monta rēķinās, ka Valka ir mazpilsēta un, ja uznāk vēlme baudīt aktīvāku dzīvesveidu un troksni, ar draugiem var aizdoties uz Valmieru vai uz Tartu Igaunijā. Taču, diendienā strādājot ar bērniem un piedaloties dažādos pasākumos, brīvdienās gribas klusumu un mieru. To Monta aizpilda ar mandalu krāsošanu, pastaigām un rosīšanos vecāku mājās.
Priecājas par radošo brīvību
Viens no vislielākajiem plusiem, kāpēc Montu vilina dzīve Valkā, ir tas, ka viņai ir laimējies atrast savu īsto vietu, kur sevi pierādīt. Tas ir muzikālā pedagoga darbs bērnudārzā “Pasaciņa”. Monta joprojām ir pateicīga Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktorei Lilitai Kreicbergai, kura Montai – vēl “zaļam gurķim” – uzticējās un ļāva strādāt par mūzikas skolotāju, vadot stundas no 7. līdz 11. klasei. Atceroties to laiku, Monta uzskata, ka stundās skolēni veikuši uzdevumus un klausījušies. Viņa šo darbu bija spējīga darīt, bet, paralēli strādājot “Pasaciņā”, sapratusi, ka sirdij tuvāks ir darbs ar pirmsskolas vecuma bērniem. Strādājot pedagoģijā, Montai šķiet, ka viņa būs mūžīgi jauna, jo ar bērniem ir jārotaļājas, jāskraida, jādzied un jādejo, tāpēc nav laika novecot.
“Atnākot uz bērnudārzu, katru dienu ir kaut kas jauns. Man patīk radošā brīvība. Cik daudz ir tādu cilvēku, kuriem, aizejot uz darbu, visu dienu apkārt ir prieks un smaidi. Ja redzu, ka bērni dzied un pasākumos uzstājas ar atdevi, manī rodas labi padarīta darba sajūta,” atzīst pedagoģe. Viņa no sirds priecājas, ka visi bērni viņai ir draugi, kas dalās ne tikai ar savu prieku, bet atklāj arī, kāpēc mazā sirsniņa pārdzīvo skumjas. Ja bērni uz muzikālo nodarbību kādreiz atnāk noskumuši vai noguruši, viņa pirms dziedāšanas un dejošanas aicina mazos apgulties vai apsēsties un, klausoties klasisko mūziku, piemēram, kādu no Bēthovena darbiem, ar aizvērtām acīm domāt par jaukām lietām. Pēc tam aprunājoties, mazie stāsta, ka, piemēram, domājuši par to, kā staigā pa pļavu un mammai plūc puķes. Bērnu atklātais parāda, ko viņi tobrīd jūt. Turklāt bērniem daudz nozīmē, ja viņus samīļo un pieaugušie palīdz ar vārdiem aizgaiņāt tumšās domas.
Ikdienā Monta pārliecinājusies, ka bērniem patīk dziedāt, ja vien viņiem piedāvā piemērotu repertuāru. Piekto gadu strādājot bērnudārzā, audzinātāja, izpētot grāmatnīcu piedāvājumu, ir atjaunojusi jaunāko dziesmu ierakstu kolekciju un jaunākās mūzikas literatūras izdevumus. Nenoliedzami, lai tas tā notiktu, ir vajadzīga bērnudārza vadības ieinteresētība un atbalsts. Jau pašlaik ir izveidojusies diezgan liela ierakstu kolekcija, un principā uz katriem svētkiem Montai esot iespēja kopā ar bērniem sagatavot jaunu repertuāru ar vēl nedzirdētām dziesmām. Monta novērojusi, ka bērni vislabprātāk dzied pazīstamā bērnu vokālā ansambļa “Knīpas un knauķi” repertuāru, bet priekš kārtīgas izdejošanās der visu bērnu mīļākā dziesma “Ballējam, neguļam”. Monta vienmēr visos pasākumos cenšas ieviest kādu jaunu “odziņu”. Viņa stāsta, ka pagājušonedēļ “Pasaciņā” notika svinīgie izlaiduma pasākumi un kāds vecāks, ilgi nedomājot, pārģērbies par robotu, kas bērniem bijis liels pārsteigums. Audzinātāja uzskata, ka bērnudārza darbiniekiem ir jāiet līdzi laikam un jārēķinās, ka jau bērnudārza vecuma bērni labi pārzina jaunākās tehnoloģijas. Nodarbībās bērni izstāsta, kādas dziesmas mājās internetā noklausījušies, un Monta to ņem vērā. Tā, piemēram, šogad izlaiduma grupas bērni ļoti vēlējās izpildīt “Prāta vētras” dziesmu “Mana dziesma”. Ja tas netiktu darīts, bērniem būtu neinteresanti un garlaicīgi.
Taču Monta vaļsirdīgi atzīstas, ka pēc divu gadu spraiga darba ar bērnudārza desmit grupu audzēkņiem viņa vēlas, lai dārziņā būtu arī otra muzikālā audzinātāja. Montas sirdsapziņa teic, ka, strādājot šādā tempā, dažas lietas nav izdarītas līdz galam.
“Reizēm ir grūti. Sākumā ir enerģija, bet ar laiku tā izsīkst. Noteikti man vajag otru pedagogu, ar ko pakonsultēties un sadarboties,” atzīst audzinātāja. Viņa saprot, kāpēc jauni cilvēki neizvēlas darbu pedagoģijā, jo tas viss ir saistīts ar algu jautājumu un lielo noslogotību. Monta ļoti labi atceras savu pirmo skolotājas algu. Tie bijuši 130 lati, bet viņa meklējusi un atradusi papildu darbu. Monta atzīst, ka bērnudārzā nav viegli strādāt, bet viņa iesaka jauniem cilvēkiem, kuri beidz 12. klasi un ir muzikālais talants, izmantot iespēju studijām saņemt pašvaldības piešķirto stipendiju. Monta strādāja un paralēli ar pašvaldības piešķirto stipendiju katru nedēļu devās uz studijām Cēsīs.
“Ja vien ir vēlme, ir iespējams savienot darbu ar mācībām. Vairāk nekā četrus gadus tā darīju un izdzīvoju,” secina Monta. Ja vien būtu iespējas, viņa joprojām mācītos. Pašlaik nosacīto tukšumu aizpilda palīdzēšana citām kolēģēm, kuras turpina studēt.
Pirms vēlēšanām –
spriež un analizē
Mūsu sarunā atklājās, ka Monta un viņas vienaudži visnotaļ nopietni gatavojas pašvaldību vēlēšanām, kuras notiks sestdien.
“Sanākot kopā, mēs spriežam un analizējam vairāk, nekā varētu iedomāties. Tas ir mūsu sarunu karstākais temats – par kuru vēlēt, kurš un ko ir izdarījis, ko nedara, ko sola. Ja deputāts kandidē atkārtoti, atceramies, kā ir strādājis līdz šim. Kāds ir bijis kandidāta reālais pienesums, vai viņš ir pēkšņi “uzpeldējis” pirms vēlēšanām. Mums ir interesantas sarunas,” smejas valcēniete. Monta ir iepazinusies ar Valkas novada visu trīs deputātu kandidātu sarakstu priekšvēlēšanu solījumiem. Pēc vēlēšanām Monta cer, ka mainīsies lietas, kas līdz šim viņu kā iedzīvotāju nav apmierinājušas. Tomēr viņa uz lietām skatās reāli. Proti, kas pašvaldībai ir pa spēkam un kas diemžēl nav izdarāms. Vēlētāja uzskata, ka jaunajai domei būtu jāturpina iesāktais darbs. Viņa lepojas, ka Valkā un arī pagastos ir sakārtotas izglītības iestādes. Aizbraucot uz semināriem citviet Latvijā, viņa secina, ka Valkas abas skolas ēkas un arī bērnudārzi ir fantastiski. Šo darbu vajadzētu turpināt. Tiem runātājiem, kas nepārtraukti sūkstās par savu pilsētu, Monta atgādina, ka vidi veido paši tās iedzīvotāji.
“Ja katrs valcēnietis savai pilsētai iedotu no sevis kaut mazumiņu, taptu lielas lietas. Esmu skolotāja un daru darbu tā, lai izaudzinātu jaunos savas pilsētas un novada patriotus,” saka audzinātāja.
