Plāņu pagasta Jaunklidzī personīgajā mājā izveidotā mazā veikaliņā saimnieko Nikolajs un Zinaīda Žuravļovi.
Plāņu pagasta Jaunklidzī personīgajā mājā izveidotā mazā veikaliņā saimnieko Nikolajs un Zinaīda Žuravļovi. Tas nebūtu nekas īpašs, ja vien Nikolajs pēc nelaimīga kritiena no pirts jumta jau 18 gadus nepārvietotos ratiņkrēslā.
Sarunājoties Žuravļovu mājīgajā virtuvē, neviļus iedomājos, ka tik optimistisku, dzīvesgudru, gaišu cilvēku, kāds ir Nikolajs, reti var sastapt pat starp pilnīgi veselajiem. Nikolajam pa visām vīlēm spiežas laukā vēlme darboties, meklēt, uzzināt, iemācīties, argumentēt, pierādīt, mīlēt savus tuviniekus, suņus un dzīvi. Viņš vairs nedomā, kā dzīvotu tad, ja nebūtu nokritis no jumta, bet dzīvo tā, kā var.
Pelna naudu, audzējot sarkanās bietes
Nikolajs un Zinaīda iepazinās Valgā un drīz vien arī apprecējās. Toreiz Nikolajs strādāja dzelzceļa nozarē, bet Zinaīda bija arodbiedrības līdere sadzīves pakalpojumu kombinātā.Viņiem abiem šī ir otrā laulība. Zinaīda no vīra izšķīrās, kad viņu mazajai meitiņai apritēja tikai seši gadi, bet dēls bija pusaudzis. Ģimene izira vīra slimīgās un nepamatotās greizsirdības dēļ. Savukārt Nikolajs uzskata, ka par bijušo sievu būtu nekorekti runāt sliktu, jo viņš, kā jau jūrnieks, sevi uzskata par vainīgu laulības izjukšanā. Tēvs lepojas, ka viņam ir gudra un skaista meita.
Pēc apprecēšanās, Nikolaja pierunāta, jaunā ģimene pārcēlās uz dzīvi Jaunklidzī. Vietā, kur tagad ir iekopta Žuravļovu ģimenes māja un pāri ceļam iestādīta bērzu birzs, bijis purvs, kurā kājas stigušas līdz ceļiem. Nikolajs vienmēr ir uzskatījis, ka padomju laikos laucinieki dzīvoja labāk par pilsētniekiem, tāpēc arī gribēja pārcelties uz laukiem. Gadā nobarojot piecus buļļus, varēja nopirkt tā laika glaunāko mašīnu — žiguli. Žuravļovi vairākos hektāros audzēja galda bietes un gadā spēja nopelnīt pat 15 tūkstošus rubļu. Nikolajs nekad — ne tad, kad bija vesels, ne arī tagad — nav sēdējis mierā. Vienmēr viņam vajag izdomāt ko jaunu. Viņš uzskata, ka nav vērts sūdzēties un sūkstīties par dzīvi un naudas trūkumu, bet gan jādara viss, lai uzlabotu dzīves apstākļus. Tā kopīgi viņi deviņdesmito gadu vidū nolēma atvēr veikalu. Tas tolaik Jaunklidzī bija jau trešais. Tagad Žuravļovi ir vienīgie tirgotāji. Uzņēmēji uzskata, ka izturējuši konkurenci un izdzīvojuši, pateicoties tam, ka nav bijis jāmaksā par īri. Arī sarga darba alga paliek pašiem, jo veikalu sargā mājas suns. Žuravļovi ir pateicīgi arī savām veikala darbiniecēm Annai un Inesei. Nikolajs uzskata, ka veiksmes atslēga ir darbiniekos, un slavē pārdevējas par godīgumu, čaklumu un atbildību.
Pirms veikala atvēršanas Nikolajs sapņojis par izdzīvošanas skolas organizēšanu. Ideju nācās atmest, jo pats nevar ar ratiņiem aizbraukt uz mežu un parādīt, kā jākāpj kokā vai jāpāriet pāri upei. Bijusi doma arī par degvielas uzpildes stacijas atvēršanu, bet arī to nācies atmest, jo ziemā apgrozījums noteikti būtu samazinājies. Mūsdienās laucinieki brauc uz pilsētu iepirkties un tad arī iegādājas degvielu. Žuravļovi ir apņēmības pilni strādāt savā veikaliņā un palielināt preču klāstu. Pašlaik viņi abi apgūst jaunu grāmatvedības programmu, bet Nikolajs rūpīgi studē bankas pārskatījumu un dokumentācijas kārtošanu ar interneta starpniecību. Internets uzņēmējiem ir atvieglojis dzīvi, jo katru reizi, kad vajag kārtot darījumus bankā, nav jābrauc uz pilsētu. Vēl abi iecerējuši apgūt zināšanas, lai veikalā pircēji varētu norēķināties ar bankas kartēm.
Ne visi romantiķi ir jūrnieki
Nikolajs vairāk nekā 12 gadus ar zvejas kuģi brauca jūrā un joprojām sapņo, kaut viņu ar visu invalīdu krēslu varētu piesiet uz kuģa klāja un viņš sajustu vienreizējo jūras ūdens garšu un smaržu. Bijušais jūrnieks virtuvi ieraduma pēc sauc par kambīzi.
“Jūrnieki ir romantiķi, bet ne visi romantiķi ir jūrnieki,” prāto Nikolajs. Par to, ka viņš ir romantiķis, pārliecinājos, kopīgi pusdienojot, — saimnieks vienmēr pie maltītes iededz sveci. Zinaīda kāzu jubilejās un dzimšanas dienās vienmēr saņem rozes. Sieva zina, ka vīrs izpildīs jebkuru viņas vēlmi, jo “sievietes griba ir Dieva griba”. Zinaīda nekad nav izmantojusi vīra devīgumu, jo uzskata, ka ne jau naudā un dāvanās ir dzīves sāls.
Šovasar Žuravļovi Dzintaru koncertzālē apmeklējuši koncertu un aizgājuši apskatīt arī jūru. Sajūtas bijušas neaprakstāmas. Nikolajs zina sāstīt, ka Francijas pludmalēs ir darbinieki, kuri cilvēkus ar īpašām vajadzībām uz savām rokām ienes jūrā. Viņiem par šo darbu maksā vietējā pašvaldība.
“Latvijai līdz Francijai ir tālu ne vien kilometru, bet arī attieksmes dēļ,” uzskata Nikolajs.
Viens otram — likteņa dāvana
Nikolajs un Zinaīda dzīvo saskaņā un mīlestībā. Abi uzskata, ka viens otram ir pati labākā likteņa dāvana. Pēc traģiskā kritiena Zinaīdai nevienu brīdi nav ienācis prātā pamest vīru un meklēt vieglāku dzīvi. Pirmie divi gadi pēc nelaimes, kad Nikolajs tikai gulēja, izmisīgi cīnījās par izdzīvošanu un vispār nerunāja, bijuši visbriesmīgākie. Vīrietis nav varējis pacelt pat nepilnu kilogramu smagu hanteli, bet tagad viņš var uzcelt pat 20 kilogramu. Lai netraucētu dzīvot savai mīļotajai, pāris reižu Nikolajam bija ienākusi prātā doma pārcelties uz dzīvi pansionātā. Tas tik ļoti sarūgtinājis un sadusmojis Zinaīdu, ka vīram vairs nekad nav gribējies darīt tādas muļķības. Žuravļovi atceras, ka Nikolajs bijis ļoti vārgs, viņam visu laiku salis un bijis drudzis, viņš gulējis zem segas ar matu žāvējamo fēnu vai arī sēdējis zem matu žāvētāja, kādus padomju laikos lietoja frizētavās. Tolaik Nikolajam radās izgulējumi, kuri joprojām regulāri jāapkopj. Visas nepieciešamās iemaņas vīra aprūpē gadu gaitā apguvusi Zinaīda. Viņi abi smejas, ka varētu strādāt par medicīnas māsām, jo viens otram izdara injekcijas. Katru rītu sievai vismaz stunda jāvelta vīra aprūpei, brūču apkopšanai un pārtīšanai ar steriliem materiāliem.
Sieva tur trepes, kamēr vīrs kāpj uz jumta
Nikolajam bija tikai 41 gads, kad viņš guva liktenīgo mugurkaula traumu. Abi viesojušies pie draugiem, kad pēkšņi Zinaīda ieraudzījusi degam pirts jumtu. Nikolajs pirmais lēcis kājās un skrējis novērst nelaimi. Zinaīda turējusi trepes, lai vīrs varētu ātrāk uzkāpt, kā vēlāk izrādījās, uz nedrošā un nepareizi uzceltā pirts jumta. Šīferis bija sakarsis un lūza, un Nikolajs no liela augstuma atmuguriski nokrita. Bezsamaņā viņu aizveda uz Valgas slimnīcu. Mediķi ilgi nevarēja noteikt traumas smagumu, tāpēc, iespējams, Nikolajam par vēlu sniedza kvalificētu palīdzību. Tomēr Žuravļovi ar pateicību runā par Valkas slimnīcas ķirurgiem Laimoni Dimiņu un Didzi Rāceni, kuri viņu operēja un arī tagad rūpējas par Nikolaja veselību.
