“Neesam nekas īpašs, bet parasta ģimene. Audzinām bērnus, strādājam, ne ar ko neizceļamies apkārtējo vidū,” iepazīstoties saka trikātiete Judīte Tamma.
“Neesam nekas īpašs, bet parasta ģimene. Audzinām bērnus, strādājam, ne ar ko neizceļamies apkārtējo vidū,” iepazīstoties saka trikātiete Judīte Tamma.
Tammu ģimenei Trikātas pagastā pieder lauku māja ar interesantu un noslēpumainu nosaukumu — “Zeltkalni”. Vaicāti par zelta kalniem, saimnieki atbild, ka pagaidām vēl nezinot, kur tie atrodas. Iespējams, ka saimnieks, kurš senatnē šajā vietā izveidojis saimniecību, par zeltu uzskatījis mālu, kas vairāk nekā divus metrus biezā slānī atrodams “Zeltkalnu” īpašumā. Lai arī māju nosaukumā ir kalns, lauku sēta iegūlusi ieplakā. “Lielās vētras mums iet pāri,” atzīst Tammu ģimenes galva Helmuts.
Otru pusīti nolūkojis Jērcēnos
Trikātiešu Tammu ģimenē aug trīs atvases: vecākā — Judītes meita Liene — un abi mazākie — pirmklasniece Auce Tija un pastarītis trīsgadīgais Aidins Dzintars. Liene beigusi pamatskolu un šobrīd izglītojas Pārtikas ražotāju vidusskolā Valmierā.
Helmuts ir dzimis trikātietis, bet savu otru pusīti limbažnieci Judīti viņš nolūkojis Jērcēnos. “Jērcēnos jau dzīvoja mana māsa, un vēlāk arī es pārcēlos uz turieni,” atklāj Judīte. Viņa, tāpat kā Helmuts, ir dejotāja. Savulaik Judīte dejojusi Jērcēnu deju kolektīvā, Helmuts — Trikātas deju kopā “Abuls”. Abiem kolektīviem bijusi viena vadītāja. Nereti dejotāji no Jērcēniem piepulcēti “Abulam” un otrādi. Tā Judīte un Helmuts sadancojuši un izveidojuši pāri arī dzīvē.
Uguntiņa uzliesmojusi Dziesmu svētkos
“Kā tolaik bija?” Judīte pavaicā Helmutam. Tūlīt pati arī atbild: “Tu man ļoti iepatikies.” Kad Judīte pirmo reizi Helmutu ievērojusi, viņa prātojusi, vai simpātiskais puisis ir igaunis vai latvietis. “Sākām runāties. Kurš tur īsti bija vainīgs?” Judīte atkal vēršas pie Helmuta, un atsmaida, ka neatceroties. Izrādās, ka viņš Judīti ievērojis jau Limbažos, bet nopietnāka uguntiņa abu starpā uzliesmojusi Trikātas Dziesmu svētkos. Pirmā vasara pagājusi draudzējoties, un nākamajā gadā abi sākuši dzīvot kopā. Sākumā mitinājušies pie Helmuta vecākiem, tad sevi pieteikusi Auce, vēl pēc kāda laika svinētas kāzas. “Ar precēšanos īpaši nesteidzāmies. Ja ir patikšana un mīlestība, tad tas nemaz nav tik būtiski,” uzskata Judīte.
Lai gan pie vecākiem neesot klājies slikti, jaunā ģimene nolēmusi, ka jāvij pašiem sava ligzda. “Nevar būt mājās divi saimnieki,” domā Helmuts. Arī Judīte piekrīt, ka ir grūti, piemēram, divatā saimniekot virtuvē. “Labāk ir apzināties, ka tas ir mans, ka varu darīt tā, kā vēlos,” paskaidro trikātiete.
Izdarījuši pareizo izvēli
Tā Tammi nokļuva “Zeltkalnos”. Jauniegūtais īpašums maz atbildis nosaukumam, bet jaunā ģimene, apņēmības pilna, visu sākusi pamazām atjaunot. Tagad pirmais kredīts, ar kura palīdzību iegūta māja, bankai jau atdots. “Cilvēks vienmēr meklē, kā ir izdevīgāk. Ir jāizpēta visi varianti, lai atrastu labāko. Tāpat ar kredītiem. Pētījām, kur ir mazāki procenti un kur izdevīgāk ņemt naudu,” atceras Judīte. Jaunais kredīts, kas nu paņemts uz ilgāku laiku, palīdzēs izveidot dzīvojamo māju tā, kā saimnieki to iecerējuši. “Kad atnācām, māja bija briesmīga. Kamēr sedzām kredītu, naudas remontam nebija. Pa drusciņai uzlabojām,” saka Helmuts. Lai atmaksātu kredītu, Tammi atteikušies no zemes. Vairāk nekā 17 hektāru vietā tagad atlikuši aptuveni divi. Vai nav žēl zemes? “Ja zemi nevar apstrādāt un nav tik daudz naudas, lai to uzturētu kārtībā, kāpēc tā jāmoka un jāaudzē nezāles? Lai samnieko tas, kurš to var izdarīt. Mājas apkārtne būs daudz skaistāka,” pārliecināta Judīte. Tā gan esot paļaušanās uz cita spēkiem, bet Tammi ir pārliecināti, ka izdarījuši pareizo izvēli.
Ziemā sniegs ir līdz zodam
Pēc cik gadiem māja iegūs iecerēto veidolu? “To neviens nezina,” vērtē Judīte. Šobrīd Helmuts jau paspējis sagādāt visus nepieciešamos materiālus, bet nopietnākos darbus būs jāatliek līdz pavasarim. “Zeltkalnos” nestrādā būvbrigāde, bet visus darbus veic pašu spēkiem. Judīte uzskata, ka viens no galvenajiem darbiem jau paveikts. Helmuts paspējis ievilkt mājā ūdensvadu un kanalizāciju. “Tas bija vissvarīgākais. Traki, ja ziemā, kad sniegs ir līdz zodam, no akas jānes ūdens spaiņi,” vērtē saimniece.
Helmutam līdz šim nekādas prakses celtniecībā nav bijis, tāpēc lieti noderot speciālistu padomi. Palīgā varot ņemt arī literatūru. “Jāzina, kas un kā turēsies pie sienas vai griestiem,” pasmaida trikātietis.
Kad remonts būs pabeigts, mājas pirmajā stāvā būs trīs, otrajā — viena istaba. Šobrīd visi ērti sadzīvo vienā lielā telpā. “Mazie jau tālu no mums negrib iet. No rīta mēs te daudzi lielajā gultā pamostamies,” smejas Judīte.
Visas desmit būs kaulainas
Tammi pārliecināti, ka, dzīvojot lauku mājā, var iztikt bez govju un cūku ganāmpulka. No dzīvās radības viņiem lauku saimniecībā vienīgās “ražotājas” ir vistas. Sētā dzīvo trīs mājas sargi un, protams, peļu ķerāji. “Vīrs strādā pienotavā un zina, cik daudz naudas var saņemt par pienu. Tās ir par maz, lai varētu uzturēt govi un apstrādāt zemi. Cūkas? Atkal vajadzīga zeme, jāaudzē graudi. Būs tā: paņemsim desmit cūkas, un visas desmit būs kaulainas. Atkal atgriežamies pie tā, ka vajadzīga nauda, lai iegādātos tehniku un apstrādātu zemi. Mēs izlēmām, ka to nevaram atļauties,” saka Helmuts.
Tomēr tas nenozīmē, ka viņi arī kartupeļus un burkānus pērk veikalā. “Visu, ar ko piebērt pagrabu, izaudzējam paši,” piebilst Judīte. Saimniekošanas sākumā gan esot turējuši trīs govis, teļu un cūkas, bet brīva laika tad nav bijis nemaz.
Nelabprāt laiž vecākus izklaidēties
Vai tagad brīvā laika ir vairāk? Gan Judīte, gan Helmuts secina, ka īpaši daudz laika neatliek, lai dotos tālākā braucienā vai apmeklētu kādu pasākumu. Bērni nelabprāt laiž vecākus izklaidēties, tāpēc Tammi visur cenšas būt kopā. Pēdējais tālākais ceļojums bijis ar personīgo automašīnu uz Tallinu, kurp viņi devušies pretī Helmuta māsai, kura atgriezusies no darba Ālandu salās.
Paši gan viņi nepieļauj iespēju doties darba meklējumos ārpus Latvijas. Protams, ka atšķirība samaksā šeit un tur ir ievērojama, bet lielā peļņa nevilinot. “Nav taču garantijas, ka tur darbs būs visu laiku. Tā ir kā loterija — vinnēsi vai ne. Jā, viņi nopelna lielu naudu, bet tikpat ātri to iztērē. Kad cilvēkam ir daudz naudas, viņš nerēķina, ko var iegādāties lētāk, bet ņem to, ko redz. Ārzemnieki ir gudrāki, viņi nopelnīto iegulda, laiž apgrozījumā, bet mūsējie — liek zeķē. Taču zeķē glabāta nauda ātri iztērējas, un ja vēl tajā ir kāds caurums…” pasmaida Judīte. Šo iemeslu dēļ Tammi pārliecināti, ka labāk palikt Latvijā. Lai pasaulē dodas bērni, kad paaugsies.
Izdevies bez visiem reizrēķiniem
Tammu ģimenes pastarītim ir tikai trīs gadi. Nav nekāds noslēpums, ka daudzas ģimenes šajā laikā ilgi domā, pirms laiž pasaulē pirmo mazuli, nemaz nerunājot par trešo atvasi. “Mantinieku taču vajag! Puiku gribējām,” abi atbild gandrīz vienlaikus. Vaicāti, vai tad to var paredzēt, Judīte atbild apstiprinoši. Citas sievietes mēdzot rēķināt, lai piedzimtu tieši puika vai meitene, bet viņai tas izdevies bez visiem reizrēķiniem. “Biju pilnīgi pārliecināta, ka būs puika,” viņa uzsver. Mazdēliņu ļoti gaidījis arī vecaistēvs, bet liktenis pavērsies tā, ka viņam pietrūcis tikai viens mēnesis līdz priecīgajam notikumam.
Helmuts un Judīte ir pārliecināti, ka vectēvs mazajam mantojumā atstājis savas rakstura iezīmes. Šo pārliecību apstiprinot ne viena vien puikas paveiktā nerātnība. Arī raksturs esot līdzīgs.
Pārdevējam jābūt kā psihologam
Judīte Trikātā dzīvo tikai astoto gadu. “Esmu trikātiete,” viņa pārliecināta. Šo pārliecību viņai devusi pašreizējā darbavieta. Sieviete strādā vienā no pagasta centra veikaliem, un Helmuts secina, ka viņa labāk pazīst trikātiešus nekā viņš, kuram Trikāta ir dzimtā puse. “Nekad neesmu gribējusi būt par pārdevēju. Biju pārliecināta, ka tas ir pēdējais darbs, ko vispār varētu izvēlēties,” atklāj Judīte. Šobrīd viņas attieksme pret profesiju ir mainījusies pilnībā. Trikātiete pārliecināta, ka pārdevējam ikdienā jābūt kā psihologam, kurš uzklausa cilvēkus un vajadzības gadījumā sniedz padomu.
Darbam veikalā ir savas ēnas puses. Ir cilvēki, kuri mēdz aizmirst samaksāt par paņemto preci. “Protams, tas ir nepatīkami, jo veikalā iepērkas lielākoties pašu cilvēki. Gan jau Dievs sodīs, jo viņš jau tur augšā visu redz,” uzskata pārdevēja un piebilst, ka, krājoties darba pieredzei, pārdevējs kļūst acīgāks un redz to, kas jāredz. Tāpēc garnadžiem paveikt “darbu” izdodas reti.
Brauks ceļojumā uz ārzemēm
Tammu ģimenei darba un rūpju netrūkst. Brīvo brīžu atpūtai atliek pavisam maz. Kur dzīvē slēpjas gandarījums? “Priecāties var par visu, tomēr vislielākais prieks ir, ja bērniem viss ir kārtībā un ja viņi ir veseli. Slimnīcās ir tik daudz slimu bērniņu, tāpēc jāpriecājas, ka mūsējie nav nopietni slimojuši,” Judīte trīs reizes pieklaudzina pie koka. Viņa pārliecināta, ka vecākiem rūpīgāk jāseko, kā bērns izlieto kabatas naudu. Ja katru dienu ēd čipsus un dzer kolu, tas veselībai par labu nenāk.
Sarunas noslēgumā ieskatāmies nākotnē. Būs pagājuši 20 gadi, bankas kredīts atmaksāts, mājas remonts pabeigts, bērni būs izauguši un devušies savā dzīvē…
“Brauksim ceļojumā uz ārzemēm. Tur jau vecus cilvēkus vienus nelaiž. Jābrauc divatā, lai otrs būtu pavadonis,” joko Judīte. Helmuts prāto, ka varētu braukt uz Austriju, jo tur ir kalni, vai Zviedriju. Judīte izvēlas doties uz Austrāliju aplūkot ķengurus…
