Gandrīz desmit gadu laikā, kopš Otārs Putrālis sevi dēvē par smiltenieti, pateicoties arī viņa mērķtiecībai, Smiltenē “Elektro nams” no maza veikaliņa pārtapis iespaidīgā celtnē.
Gandrīz desmit gadu laikā, kopš Otārs Putrālis sevi dēvē par smiltenieti, pateicoties arī viņa mērķtiecībai, Smiltenē “Elektro nams” no maza veikaliņa pārtapis iespaidīgā celtnē. Otārs uzskata, ka viņa karjerā liela nozīme ir sportam.
Otāra dzimtā pilsēta ir Valka. Kopš piecu gadu vecuma viņš dzīvoja Gaujienā, tur pabeidza ģimnāziju, un tālāk ceļš aizveda uz Rīgu. Sekoja studiju gadi. Pēc augstskolas beigšanas 1996. gadā dzīve viņu atveda uz Smilteni.
Diplomēts orientēšanās sporta treneris
Vairums smilteniešu Otāru pazīst kā erudītu pārdevēju, tomēr viņam ir vēl kāda ne mazāk nozīmīga aizraušanās, kurai tiek atvēlēts brīvais laiks. Otārs ir diplomēts orientēšanās sporta treneris, kā arī sportists, kurš joprojām ir viens no šā sporta veida spēcīgākajiem pārstāvjiem Valkas rajonā un arī Latvijā.
“Studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Kad iestājos, pirmo gadu sāka sagatavot orientēšanās sporta trenerus. Līdz tam orientieristi studēja slēpošanas katedrā,” atceras Otārs. 1996. gadā viņš ieguva bakalaura grādu, pēc diviem gadiem — pabeidza maģistrantūru.
Novirzījās no sporta pedagoģijas ceļa
Nu jau desmito gadu viņš strādā sportam attālā profesijā, bet iegūto izglītību izmantojis tikai studiju prakses laikā. “Strādāju profesijā, kurā noder pedagoga iemaņas. Darbs ar klientu tās visas ne tikai saglabā, bet papildina un pilnveido,” pasmaida Otārs. “Ne jau aiz kūtruma novirzījos no sporta pedagoģijas ceļa.”
Puisis uz izvēlēto profesiju gājis mērķtiecīgi, jo viņam paticis nodarboties ar dažādiem sporta veidiem. Jau pamatskolas pēdējā klasē Otārs zināja, ko darīs pēc ģimnāzijas beigšanas. “Ideālāku vietu studijām nevarēju iedomāties. Tā arī visu laiku jutos, ka šī augstskola ir radīta man,” vērtē sportists.
Deviņdesmitajos gados, kad jaunais speciālists beidza studijas, Latvijā sākās juku laiki. Atalgojums, kādu varēja saņemt iegūtajā profesijā, nebija no dižākajiem. Tomēr apņēmība bija gana liela, un viņš, ieprecoties Smiltenē, centās šajā pilsētā rast sev piemērotu darbu.
Visa pamatā ir mērķtiecīgs darbs
“Tajā laikā biju ar mieru strādāt par samaksu, ko man varēja piedāvāt,” secina Otārs. Tieši tolaik aktīvākajiem sportistiem radās ideja, ka pilsētā varētu būt speciālists, kurš organizētu sporta dzīvi. “Smiltenē biju mazpazīstams. Daudzi, izņemot orientieristus, nezināja, ko un kā es varu paveikt. Aldis Lapiņš un Gatis Krūmiņš man centās palīdzēt, bet no pārējo sporta veidu pārstāvjiem bija pretestība. Ilgvars Plētiens un Jānis Dergačs aktīvi piedalījās diskusijās, ka šāds amats nav nepieciešams. Tā arī viss pačibēja. Atlika no sēdes uz sēdi, bet rezultātā nekas neiznāca,” atceras Otārs. Vēlāk līdzīgu ideju veiksmīgi izdevās īstenot Guntaram Marksam.
“Sāku strādāt mazajā veikaliņā, kas nevienam neko īpašu nenozīmēja. Katru darbu, ko daru, cenšos paveikt kārtīgi. Tāpēc esam pacēlušies līdz līmenim, kādā esam šobrīd. Visa pamatā ir mērķtiecīgs darbs,” uzskata Otārs.
Sporta pasākumu Smiltenē netrūkst
Vaicāts, kādu viņš iedomājas Smiltenes sporta dzīves attīstību, ja toreiz smiltenieši viņam būtu uzticējušies, Otārs secina, ka dzīve virzās tā, kā tai jāvirzās. “Toreiz nebija halles ne pie ģimnāzijas, ne pilsētas centrā. Pamazām viss attīstījās, kā to atļāva finansiālie līdzekļi. Guntars ir savā vietā. Domāju, ka Smiltenē netrūkst sporta pasākumu. Primitīvākā līmenī ir sporta spēles, jo sporta skola nopietni nenodarbojas ar komandu audzināšanu. Ļoti daudzi cilvēki nestrādā savā nozarē. Žēl, ka iegūtās zināšanas un nauda, ko valsts iztērējusi, aiziet zudumā, bet dzīve ir dzīve,” saka Otārs.
Pagājušajā gadā viņam piedāvāts vadīt treniņus vai sagatavot basketbola komandu, tomēr pamatdarbs neļauj atlicināt tik daudz laika, lai nopietni varētu nodarboties ar sporta pedagoģiju. “Tas nav azarts, lai pelnītu lielu naudu, bet princips, ka darbs nedrīkst palikt neizdarīts,” akcentē smiltenietis.
Iekrist gultā un neko nedarīt
Cik daudz laika atliek orientēšanās sportam? “Kaut kā laiku nedaudz izbrīvēju. Gribētos daudz vairāk. Piedalos vietējajā “Azimutā”, lielākajos Latvijas mačos — “Kāpā” un Latvijas čempionātā. Atstājis šo sporta veidu neesmu ne mirkli. Iemaņas visu laiku ir nākušas klāt. Orientēšanās sportā galvenais ir stabilitāte, tāpēc jāprot visu sabalansēt,” paskaidro sportists. Ja nav fiziskās sagatavotības, bet sportists vēlas no sevis izspiest visus spēkus un distanci noskriet, tad galvā var rasties aptumsums un sekot kļūdas. Domāšana ir apgrūtināta arī tad, ja orientierists tikai iet, nevis skrien normālā riksītī. Smadzenēm netiek piegādāts pietiekami asiņu, un atkal ir iespēja kļūdīties.
“Daudzi uzskata, ka pamatdarbā kustību pietiek un tāpēc nav vajadzības nodarboties ar sportu. Darbs ir monotons, krājas nogurums, bet atpūtas nav. Vislabāk cilvēks var relaksēties un izvadīt negatīvo, kas sakrājas šūnās, tikai kārtīgas fiziskas slodzes laikā. Tad nākamajā dienā ir pavisam cits noskaņojums, patīkams stīvums un nelielas sāpes muskuļos, kas dod darba sparu,” pārliecināts Otārs.
Viņš nevar iedomāties, ka pēc darba varētu aiziet mājās, iekrist gultā un neko nedarīt. “Tad esmu vairāk noguris nekā pēc kārtīga skrējiena,” salīdzina sportists.
Organizators nedrīkst būt tizls
Otārs atceras, ka viņa aktīvākais orientierista laiks bija deviņdesmitajos gados. Šo sporta veidu viņš izvēlējies 13 gadu vecumā. Tolaik pusaudzis piedalījies visās sacensībās Alūksnes rajonā. “Kūlāmies ar dažādiem transporta līdzekļiem uz sacensībām Smiltenē. Vairākus kilometrus gājām kājām. Bijām azartiskāki, tagad droši vien tā vairs nerīkotos,” prāto smiltenietis. Mači notika gandrīz katru sestdienu un svētdienu, un tie ļāva uzkrāt sacensību pieredzi. Kad krita “dzelzs aizkars”, sportistiem radās iespējas sacensties arī ārpus Latvijas robežām. “Tā bija iespēja kaut kur aizbraukt un redzēt pasauli. Piedalījos sacensībās Čehijā, Somijā, Zviedrijā,” atceras Otārs. Aktīvs sportošanas periods sekoja arī studiju gados. “Tādu fizisko formu diez vai kādreiz sasniegšu,” viņš piebilst. Obligāta prasība bija, ka skolotājs vai sporta dzīves organizators pats nedrīkst būt tizls un viņam jārāda priekšzīme ar savu fizisko formu. Pirmajā kursā to ievēroja aptuveni 80 procenti studentu, bet pēdējā vairs tikai kādi 20. Viņu vidū bija arī Otārs.
Skriešana tikai pa taisnu līniju
Kas ir tik īpašs orientēšanās sportā? “Ja aizbrauc uz lielajiem mačiem un pavēro, ar kādām automašīnām ierodas sportisti, var secināt, ka vairums ir labi situēti cilvēki,” novērojis Otārs. Tas pierāda, ka sporta veids palīdz attīstīt domāšanu. Sacensību distancēs iegūtais rūdījums lieti noder arī dzīvē. Orientēšanās attīsta neatlaidību, mērķtiecību, mākslu izmantot iespējas. “Lai sasniegu savu mērķi, jāizplāno, kā labāk nokļūt no kontrolpunkta līdz kontrolpunktam. Tā nav vienkārša skriešana tikai pa taisnu līniju. Līdzīgi ir arī dzīvē,” salīdzina sportists.
Ja šobrīd būtu iespēja mainīt darbavietu, vai Otārs piekristu veltīt laiku augstskolā apgūtajai profesijai? “Ja hobiju var sasaistīt ar darbu, tas ir visideālākais variants. Neatteiktos, bet visu izšķir atalgojums un darba novērtējums. Dzīve uzliek zināmas finansiālas saistības,” atzīst Otārs. Tāpēc droši vien arī turpmāk viņa izvēle būs darbs ar veikala klientiem, bet sportam tiks atvēlēti brīvie brīži.
