Agrāk populāri bija skatīties filmas datorā. Savulaik itin bieži vakaros online sameklēju kādu komēdiju, dokumentālo vai romantisko filmu, kas iepriekš demonstrēta uz lielajiem ekrāniem vai pa televizoru. Šoruden manī šī vēlme uzjundīja no jauna.
Līdzīgi kā lasot grāmatas, arī skatoties filmas varam ne tikai no sirds izsmieties, bet arī aizdomāties par vērtībām, cilvēku likteņiem. Šomēnes visaizkustinošākā no redzētajām bija “Vainīgas ir zvaigznes” – neparasts mīlas stāsts par diviem smagi slimiem jauniešiem, par viņu filozofiju, spēju priecāties, sāpēm, ko pārcieš… Ja reizēm man nobirst asara skatoties filmas, tad šoreiz pēdējās četrdesmit minūtes līdz beigām es burtiski raudāju. Šo filmu iesaku noskatīties visiem tiem, kam, tāpat kā man, ik pa laikam uznāk maza bēdiņa – reizēm par kaut ko, dažkārt pat bez iemesla.
Savukārt vakar meklējot virsrakstus, kas uzrunā, apstājos pie ģimenes filmas “Nenosūtītā vēstule”. Īsumā stāsts par vidusskolas puisi, kurš bija iemīlējies skolas skaistākajā meitenē, uzrakstījis mīlestības vēstuli viņš devās pie viņas, bet to neatdeva. Nākamajā brīdī notikumi risinās jau pēc desmit gadiem, kad abu ceļi dzīvē atkal krustojas.
Patiesībā dzīve tas pats kino vien ir. Gremdējoties atmiņās piedzīvots tik daudz interesanta, neparasta, brīnumaina, skaista, sāpīga, nožēlojama. Atgriežoties pie pēdējās skatītās filmas nosaukuma, ar vēstuli man asociējās kāds gadījums no pašas dzīves. Nemaz tik sen tas nebija, kad renovēja daudzdzīvokļu māju. Vienā brīdī pastkastītē sāku saņemt vēstules no slepenā pielūdzēja, reiz tā pat bija rakstīta uz mājas plāna, Ziemassvētkos bija atstātas konfektes sirds formas kastītē. Bet pirms daudziem gadiem naktī laukos esmu pamodusies no tā, ka aiz loga dzied serenādi. Lai arī kas notiktu, kopīgais gan filmā, gan dzīvē ir cerība, ticība, mīlestība.
