Pirms gada jūlijā veidoju fotostāstu par Smilteni “Skaistums slēpjas spējā to saskatīt”, izceļot to, kas mums, vietējiem, it kā šķiet tik ierasts. Atgriezties pie jauna fotostāsta mani gan pamudināja, gan iedvesmoja vairāki faktori. Šovasar satiekot cilvēkus citās Latvijas pilsētās un uzsākot sarunu, nokaitināja jautājums: “Tu esi no Rīgas?” Kaut kādā pusaudžu vecumā labprātāk gribētos pateikt, ka nāku no Rīgas, jo tas taču izklausītos stilīgi un Smiltene jau tādi lauki vien ir 136 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Rīgā “norit visa” dzīve. Bet tagad šāds jautājums sadusmo un tam seko pretjautājums: “Vai tad ārpus Rīgas beidzas Latvija? Es esmu no Smiltenes, un tur arī notiek īstā dzīve. Te cilvēki dzīvo un strādā, dibina ģimenes, audzina bērnus. Jūtas laimīgi.”
Iepriekš teiktais pamudināja rakstīt, bet iedvesmoja redzētais un dzirdētais. Paši vietējie šovasar vairāk kā jebkad vakaros devās uz stāvlaukumu Dakteru ielā pie Tepera ezera, lai apskatītu jauno strūklaku, ko diennakts tumšajā laikā izgaismo. Ir vakari, kad cilvēki tur plūst straumēm. Citreiz publiskos pasākumus apmeklē mazāk iedzīvotāju, nekā var sastapt pastaigājoties pa Tepera promenādi.
Šī nav lielība, bet lepnums. Starp citu, ikvienam vajadzētu iemācīties lepoties ar to, kas mums ir, nevis, piemēram, teikt, ka kaimiņiem ir labāk. Jo… uzņemot draugus un ciemiņus pie sevis, izvedot nelielā ekskursijā pa pilsētu un tuvējo apkārtni, viņi no malas pasaka daudz laba. Un kā lai tādos brīžos nelepojas. Labie vārdi silda sirdi, liek pasmaidīt un apzināties vērtības.
Paskrējis gads, tūliņ, tūliņ rudens iekrāsos Smiltenes plašos parkus, bagātīgos mežus, ielās čalos skolēni. Iespējams, skolēnam gads šķiet kā vesela mūžība, bet pieaugušajiem tas paskrien ātri. Taču ir fotogrāfijas, kas ļauj kavēties atmiņās un vienlaikus atgādina piešķirt vērtību visam, ko dari, un nozīmi katram mirklim.
