Šonedēļ Strenču bērnudārza auklīte Jautrīte Cābule nosvinēja apaļu jubileju. Savā mūžā viņai bijušas tikai divas darbavietas. Pēdējā — pilsētas pirmsskolas mācību iestādē — viņa strādā jau 13. gadu.
Šonedēļ Strenču bērnudārza auklīte Jautrīte Cābule nosvinēja apaļu jubileju. Savā mūžā viņai bijušas tikai divas darbavietas. Pēdējā — pilsētas pirmsskolas mācību iestādē — viņa strādā jau 13. gadu.
Strenču domes darbinieces J. Cābuli raksturo kā apzinīgu savu pienākumu veicēju. Pēc viņu teiktā, auklīte savu darbu mīl un nekad ikdienā nav pieļāvusi paviršību vai atstājusi kaut ko neizdarītu.
Pati jubilāre domā, ka varbūt dzīvē būtu bijusi pat viena darbavieta, ja dzelzceļa veikalu, kurā viņa par pārdevēju nostrādāja 30 gadu, nelikvidētu. “Tie bija tā saucamie juku laiki, kad atvēra jaunas firmiņas, bet dažas vecās bodes slēdza. Darbību pātrauca arī tā pārdotava, kurā es strādāju. Tajā brīdī man pateica, ka bērnudārzā ir brīva auklītes vieta. Pieteicos un pāris dienu pēc veikala slēgšanas ieguvu šo darbu. Toreiz tās tiešām bija jukas. Sākumā alga bija tik maza, ka nezināju, ko iesākt. Pēc naudas reformas visu nopelnīto kādu laiku varēja skaitīt simtos, tad atkal viss mainījās. Laika gaitā esmu saņēmusi vēl dažus darba piedāvājumus, bet neesmu no staigātājām. Nemēdzu apgrozīties vienā vietā un tūlīt meklēt laimi citur. Ikdienā man jāpalīdz audzinātājām uzraudzīt bērnus un jāsakopj telpas. Pēc darba veikalā man šis pienākums dzīvē ienesa lielas pārmaiņas. Bērni dzīvi padarīja interesantāku. Tagad gan šad tad gribas vairāk klusuma, laikam gadi liek sevi manīt,” nosmej auklīte.
J. Cābule ir izaudzinājusi trīs dēlus. Tagad viņai ir arī mazdēls un mazmeita. Vēlos zināt, ko jubilāre savā mūžā uzskata par galveno. Auklīte mazliet padomā un tad saka: “Darbs man vienmēr bijis un ir galvenais dzīvē. Laikam jau mani var saukt par darbaholiķi,” ar humoru piebilst J. Cābule. Viņa stāsta, ka nopietnu attieksmi pret darbu aizguvusi no mātes. “Viņa bija slaucēja un arī visu mūžu nostrādāja vienā vietā. No mammas esmu iemācījusies visus lauku darbus,” saka J. Cābule.
Darbabiedres zina stāstīt, ka Jautrīte ir arī prasmīga adītāja un laba krustvārdu mīklu minētāja, bet pati auklīte par labāko nodarbi brīvajā laikā uzskata konservēšanu.
“Recepšu man ir daudz. Tās gan es pakārtoju principam — kas ir pie rokas, to lieku klāt. Dažreiz dārzeņus un augļus konservēju visu gadu. Ja ziemā sāk bojāties noglabātie āboli, tad ar steigu tie jākonservē. Marinēju arī ķirbjus. Agrāk dārzeņus konservēju pat visu nakti. Šo nodarbi man dzīve iemācīja. Alga nebija īpaši liela, vajadzēja domāt, kā iztikt,” saka J. Cābule.
Dzīvē visādi gājis. Bērni, kuru vidū strādā J. Cābule, to gan nemana, jo ik rītu viņiem auklītes teiktais labrīts ir pilns smaida.
