Tagadējais pensionārs Ziedonis Grūbe Atmodas laikos stāvēja pie zemniecības šūpuļa toreizējā Valkas rajonā, būdams pirmās rajona Zemnieku apvienības izpilddirektors. Pirms tam zemnieku kustības vadītājs lauksaimniecībā bija guvis labu pieredzi, 10 gadus strādājot par tehniskās uzraudzības inspekcijas priekšnieku Lauksaimniecības pārvaldē un četrus gadus kā “Lauktehnikas” pārvaldnieka pirmais vietnieks. Brīvvalsts laikā viņš bija revidents Valsts kontrolē. No padomju gadiem atceros, ka Z. Grūbe itin bieži mēdza izmest kādu asprātību ar ironisku norādi uz kompartijas reizēm gluži ačgārno vadības stilu. Reiz kāda kolhoza vadītājs bija izdarījis citādāk, nekā lika partijas vadība, un redakcijai bija uz to jāreaģē. Tieši tobrīd pie žurnālistiem bija ienācis Ziedonis un dzirdot, par ko ir runa, skaļi noskaldīja: “Tur ir kaut kas sajaukts. Par tādu rīcību vadītājs ir pelnījis Ļeņina ordeni.” Arī tagad viņš nav zaudējis humora izjūtu. “Ja tu man vaicātu, ko es kā pensionārs daru, es atbildētu, ka dzīvoju pa pludmali. Neskaties, neskaties, liedaga te nav, pludmale ir šīs pļavas un dārzs,” smej zemnieks un piebilst: “Kopš aizgāju pensijā, esmu iemācījies slaukt arī govis, tā ka vēl esmu vīrs uz goda,” viņš nosaka. Vēlāk piebilst, ka bez humora nevarot iztikt. Dzīvē tas ir nepieciešams, lai tiktu pāri sarežģījumiem un grūtākām dienām.Palīdzējis veidot saimniecībasPar to arī vēlos aprunāties – kā zemnieks pēc 20 gadiem vērtē dzīvi brīvvalstī un vai laukos viss noticis tā, kā viņš bija iecerējis. Daudzi arī nezina, kāds bija pats sākums. Z. Grūbe atceras, ka toreiz lielai daļai nākamo saimnieku daudz kas vēl nebija skaidrs. “Savu pirmo un galveno funkciju – sniegt palīdzību zemnieku saimniecību izveidošanā – apvienība, šķiet, godam izpildīja. Palīdzējām izveidot saimniecību reģistrus, kārtojām dokumentus pabalstu saņemšanai, palīdzējām dabūt kredītus. Bijām pašu vēlēta organizācija. Ar mani kopā darbojās tagad tādi ievērojami zemnieki kā Ivars Ādamsons, Mārtiņš Pētersons un citi. Ar ļoti interesantām idejām mums palīdzēja, kā mēs viņus saucām, toreizējie lauku intelektuāļi – Rihards Circenis un Ivars Āboltiņš. Tā kā saimniecības tikai veidojās, daudz vajadzēja būvēt, bet būvmateriālus nebija viegli dabūt. Par to, ka zemnieku kustība attīstījās un izveidojās labas saimniecības, liels paldies jāteic Vilnim Edvīnam Bresim, kurš tolaik bija Ministru Padomes priekšsēdētājs. Viņa pavērtais zaļais ceļš laukiem arī ļāva nostiprināties saimniecībām,” apliecina Z. Grūbe. Arī pats Ziedonis Valkas pagastā savās “Osīšu” mājās izveidoja zemnieku saimniecību un audzēja graudus. Pēc viņa domām, zemniekiem vairāk vajadzējis domāt par kooperāciju. “Pirmos divus gadus viss bija labi. Graudu cenas bija salīdzinoši augstas, nopelnīt varēja. Pēc tam cenas kritās, un tas atsaucās uz saimniekošanu. Man nebija vairāk par 14 hektāriem. Vispār jau saimniecībai nav izdevīgi atrasties nomaļā vietā. Nav ar ko kooperēties, bet tas atsaucas uz peļņu. Arī man ar laiku tā saimniekot kļuva neizdevīgi. Lai es viens spētu pastāvēt un attīstīt saimniekošanu, man vajadzētu vismaz 100 hektāru,” saka Ziedonis.Visu uzreiz nevajadzēja sagrautLīdz ar brīvvalsts izveidošanos, lauksaimnieki zaudēja tirgu Krievijā, bet tas sāpīgi atsaucās uz saimniecību attīstību. “Nevajadzēja ar tā saucamo “prihvatizāciju” tik ātri sagraut iepriekšējo sistēmu. Ne jau viss bija peļams un likvidējams. Jā, bija galīgi nolaisti kolhozi, kuriem vajadzēja pārvilkt strīpu, bet ne visi. Atceros, ka Variņi spurojās pretim tādai prihvatizācijai. Toreiz netrūka turienes kopsaimniecības vadības kritizētāju. Tagad viņi saka paldies, ka Variņos saglabāta kooperatīvā saimniekošana sabiedrībā ar ierobežotu atbildību, jo cilvēkiem ir darbavietas un iztikšana. Un darba ražīgums tāpat ir augsts. Atminos, ka reiz SIA “Palsa” vadītājs Jānis Krasņickis teica – pienu slaucam vairāk nekā kādreiz ar partijas lēmumiem. Tas nozīmē efektīvu saimniekošanu,” saka Z. Grūbe.Lauki ir dzīvesveidsPēc Ziedoņa domām, lai laukos cilvēki paliktu, nepieciešama arī viņa vajadzībām atbilstoša infrastruktūra. “Lauki, pirmkārt, ir dzīvesveids. Tajos nav jādzīvo tikai tādēļ, lai ražotu lauksaimniecisko produkciju. Ja saimniekam ap māju ir tikai skaists dārzs un glīti nopļauta pļava, tas arī ir labi. Pats viņš var strādāt kādā citā jomā. Mums daudz kas izveidojies kaut kā ir ačgārni. Bija sauklis, ka visam jāiet pie cilvēka, bet tagad, kad ar novadu izveidošanu notikusi arī daļēja pakalpojumu jomu centralizācija, patiesībā viss no cilvēka iet projām. Nezinu, mēs laikam esam ļoti mierīga tauta. Citās valstīs sabiedrība savu neapmierinātību ar valsts politiku izrāda streikos un citās protesta akcijās. Tagad mums skaidro, ka ir pārprodukcija, tādēļ lauksaimniecības precēm cenas krītas. Tajā pašā laikā Āfrikā vairāku valstu iedzīvotāji dzīvo pusbadā, bet mums nav, kur tirgoties. Kāda tad ir bijusi atdeve no tiem daudzajiem valstsvīru pieredzes un jaunu tirgu meklēšanas braucieniem? Man tas kaut kā nav saprotams. Vispār, pēc manām domām, mūsu valstī pašreizējā politika notiek pēc principa – tu man, es tev. Par tautas un valsts vajadzībām reti kurš no politiķiem iedomājas. To mēs esam redzējuši pirms vēlēšanām, kad liela daļa maina partijas. Kamēr notiks kažoku mešana uz otru pusi, tikmēr mēs valstī augšupeju neredzēsim,” secina Ziedonis.Viņš pats ir Zemnieku savienības biedrs, un, lai kā klātos partijai, no tās negrasās izstāties. “Es pats pēc aicinājuma esmu zemnieks, tādēļ šajā partijā esmu kopš tās dibināšanas. Mums jau arī bija biedri, kuri jūtot, ka citām partijām palielinās reitings, iestājās tajās, bet tagad atkal grib atgriezties. Man tas nešķiet nopietni,” atzīst zemnieks. Pēc viņa domām, vislabākais variants būtu, ja Saeimu pārstāvētu tikai kādas divas trīs partijas. Jau pirmās brīvvalsts laikā daudzpartiju sistēma bija iedzinusi valsti strupceļā, tādēļ arī Kārlis Ulmanis izšķīries par apvērsumu.Ražošanu vajadzējis saglabātZ. Grūbe uzskata, ka liela kļūda bijusi lielāko rūpnīcu likvidēšana un paļaušanās vien uz tirdzniecību. “Ražošanas pamatbāzi vajadzēja saglabāt. Tagad redzam rezultātu. Daudzi pazuduši ārzemēs, arī man kaimiņos māja stāv tukša, jo ģimene iztiku pelna citā valstī. Kādreiz populāra partija par savu galveno mērķi izvirzīja ģimeni ar trim bērniem, bet tagad vajag mērķi, lai katrs būtu paēdis un lai bērnus varētu izskolot. Iedomājies situāciju, ka laukos dzīvo ģimene, kurā aug divi bērni, bet vecākiem nav darba. Tas ir šausmīgi! Pašvaldība arī neko daudz nevar palīdzēt. Iedos garantēto iztikas minimumu, un viss. Labi, vasarā vēl var salasīt ogas un sēnes, bet ko darīs pēc tam, kad bērni jālaiž skolā? Bēdīgi,” secina Z. Grūbe. Pēc viņa domām, izeja nav arī 100 latu stipendiju iedibināšana bezdarbniekiem. “Tas nevienam neko nedod. Nu, labi. Cilvēks dažus mēnešus kaut ko padara un saņem šos 100 latus, bet pēc tam atrodas turpat, kur bija. Darbs ir domāts, lai tajā pilnīgotu savas spējas un veidotu karjeru. Jābūt ieinteresētībai, lai sasniegtu labu rezultātu. Tas ir tāpat kā dabā. Katra puķe stiepjas uz augšu pretim saulei. Te tā nav,” secina Z. Grūbe. Viņš domā, ka simtlatniekiem atvēlētās summas lietderīgāk būtu ieguldīt jaunu darba vietu radīšanā, jo to trūkst. Zemniekam diezgan dīvaina šķitusi Valsts prezidenta rīkotā sekmīgāko skolēnu pieņemšana, kurā bērniem uzdāvināja makšķeres, it kā simboliski norādot, ka pašiem jāmācās noķert savu lomu. “Nu ko lai viņi ar to makšķeri iesāk? Tagad, kad spriež jau par maksas izglītības ieviešanu, labāk būtu, ja bērniem uzdāvinātu grāmatas vai noteiktu naudas summu mācību līdzekļu iegādei,” spriež zemnieks un nobeidz: “Tā jau ir šajā dzīvē. Kam ir, tas nesaprot to, kam nav. Es to ļoti bieži esmu pieredzējis,” atzīst Ziedonis.Pēc pārliecības ir optimistsTad apķeras, ka laikam sācis spēlēt uz pārlieku bēdīgas nots, un steidzīgi piebilst: “Tu tikai nedomā, ka es esmu pesimists. Tad es nebūtu savā dzīvē izdarījis to, ko esmu paveicis. Esmu optimists. Man ir prieks, ka izdevies iekārtot “Osīšus” par izskatīgu sētu. Sākumā, kad te ieradāmies, viss bija aizaudzis un malu malās mētājās dzeloņstieples. Tagad patīk uz pagalmu un dārzu paraudzīties. Daudz kas dzīvē ir jāpārvar. Kad kā bērns ar mammu tiku izsūtīts uz Sibīriju, skola atradās 12 kilometrus no mājām. Mamma ziemā deva līdzi sasaldētu pienu un kartupeļus. Iztiku un esmu sveiks un vesels. Gan jau arī Latvija izrāpsies no bedres. Nav jāgaida, kamēr radīsies jauna paaudze. Tā jau te ir. Tie ir tagadējie pusaudži, kuri veidos mūsu nākotni,” saka Z. Grūbe.
