Dzimto pusi šomēnes aprauga bijušā Smiltenes pilsētas galvas Jāņa Vennera dēls Māris Venners no Amerikas Savienoto Valstu Kalamazū pilsētas Mičiganas štatā.
Dzimto pusi šomēnes aprauga bijušā Smiltenes pilsētas galvas Jāņa Vennera dēls Māris Venners no Amerikas Savienoto Valstu Kalamazū pilsētas Mičiganas štatā.
Jānis Venners Smiltenes pilsētas pašvaldību vadīja no 1934. gada līdz 1940. gada jūlija vidum. Tad viņu no amata atstādināja komunisti. Represijas un izsūtīšana uz Sibīriju Venneru ģimenei gāja secen.
Domā, ka izglāba tēva godīgums
“Papa laikam bija diezgan labi ieredzēts. Viņš bija ļoti godīgs cilvēks. Tas arī varbūt mūs izglāba no izsūtīšanas. Pat strādnieki, kuri vēlāk bija komunisti, viņu izsvītroja no 1941. gada izvešanu pirmās listes. Dažas nedēļas vēlāk Smiltenē ienāca vācieši, un mēs bijām glābti,” ģimenes vēsturi atceras M. Venners.
1941. gadā viņš bija trīs gadus vecs zēns. “Kaut biju maziņš, tomēr atceros — kad izglābāmies no izvešanas, ar mammu staigājām pa parku, viņa man rādīja uz vienu māju un teica: “Tur dzīvoja mūsu draugi. Viņi ir aizvesti, un tagad māja ir tukša.”.”
Kopā ar M. Venneru aizejam līdz mājai Dārza ielā 13 (blakus Unibankas Smiltenes filiālei). Tās otrajā stāvā pirmskara Latvijas laikā atradās Venneru ģimenes dzīvoklis. Skats, kas no loga pavērās uz pareizticīgo baznīcu ielas pretējā pusē, ir viena no lietām, ko mazais zēns neaizmirsa bēgļu gaitās Vācijā un vēlāk Amerikā.
1944. gadā Venneru ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. “Bavārijā bijām divās bēgļu nometnēs — vispirms Berhtesgādenē, kur augstu kalnos atradās Hitlera rezidence “Ērgļa ligzda”. Uzgājām līdz tai un redzējām, ka viss ir sabumbots. Dabūjām gabaliņu no kamīna. Vēlāk mūs pārcēla uz nometni Nirnbergā. Papa tolaik darbojās par sekretāru Latviešu centrālajā komitejā. Ja Latvija vēlreiz tiktu brīva, tā veidotu valdību, taču nekas neiznāca. 1949. gadā izbraucām uz Ameriku. Kad iebraucām Amerikā, man bija 11 gadu.”
Aptuveni viens tūkstotis latviešu, viņu vidū arī Venneru ģimene, devās uz Kalamazū pilsētu. Tur kāds latviešu mācītājs kalpoja lielā metodistu draudzē. Draudzes locekļi no Vācijas atbraukušajiem latviešiem palīdzēja sameklēt darbu.
Pilsētas galva emigrācijā audzē ābeles
Bijušais Smiltenes pilsētas galva Jānis Venners, pēc izglītības diplomēts agronoms, Amerikā izveidoja savu dārzniecību, kurā audzēja pundurābelītes. Par pundurābelītēm viņš vēlāk pat uzrakstīja grāmatu.
“Kad Latvija 1991. gadā kļuva brīva, papa bija ļoti vecs. Viņš mira 1999. gadā 92 gadu vecumā. Māte nomira pirms pusotra gada arī 92 gadu vecumā. Pagājušā gada augustā mēs viņu pelnus apbedījām Smiltenes kapos. Tagad viņi atkal ir Smiltenē,” stāsta M. Venners.
Mārim Venneram ir 14 gadu jaunāka māsa, jau dzimusi Amerikā, meita, kura dzīvo Vašingtonas apkaimē (viņas darbs saistīts ar ASV Kongresa un nevalstisko organizāciju savstarpējiem sakariem) un četri mazbērni.
Zinātnieks un ķīmiķis tagad var ceļot
Pats M. Venners sev izvēlējies ķīmiķa specialitāti, ir zinātnieks ķīmiķis. Sākumā viņš gan esot devies mātes zobārstes pēdās un sācis studēt zobārstniecību, bet jau pirmā kursa laikā atskārtis, ka nevēlas visu mūžu skatīties citu cilvēku mutēs.
“Ķīmijā mana specialitāte ir plastmasa,” skaidro M. Venners. “Amerikā strādāju lielās rūpniecības privātfirmās. 12 gadus mana darbavieta bija riepu ražošanas kompānija “Goodyear”. Iznāca daudz ceļot, arī uz Eiropu.”
Šogad janvārī M. Venners aizgāja pensijā un teic, ka “tagad man ir daudz laika braukt visur, kur gribu”. Smiltenē viņš ieradies, lai kārtotu īpašuma lietas. No tēva M. Venners mantojis Smiltenes pagasta “Vecgrāvjus” ar aptuveni 62 hektāriem zemes.
Vaicāts, vai nepārcelsies uz dzīvi Latvijā, viņš atteic, ka tas ir iespējams, jo Latvija ļoti patīkot.
Salīdzinājumā ar citām redzētajām Latvijas pilsētām M. Venners īpaši izceļ Smilteni, ko vērtē kā progresīvu pilsētu. “Šķiet, ka Smiltenē viss iet strauji uz priekšu. Jums ir moderns centrs, gluži kā Amerikā.”
Slavēts par labo latviešu valodu, kurā gandrīz nemaz nav saklausāms ASV dzīvojošajiem tautiešiem raksturīgais akcents, 67 gadus vecais kungs teic — tas tāpēc, ka viņš uzaudzis latviešu sabiedrībā. Kalamazū esot daudz latviešu.
“Piecdesmitajos gados visi mani draugi bija latvieši. Svinējām Jāņus, rīkojām savas balles. Lasīju daudz latviešu grāmatu par vēsturi. Arī papa man daudz stāstīja par saviem piedzīvojumiem Latvijā,” atceras M. Venners. Tiesa, viņa meita latviski nerunājot nemaz.
Kalamazū pilsētai M. Venners velta labus vārdus. Amerikas mērogā tā esot vidēja lieluma pilsēta ar 100 000 iedzīvotāju, divām universitātēm un daudziem restorāniem.
***
Par Jāni Venneru
Smiltenes pilsētas galva. Dzimis 1905. gada 3. decembrī Smiltenes pagasta “Vecgrāvjos”. Pēc Smiltenes skolu beigšanas 1934. gadā beidzis Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti — ieguvis agronoma diplomu. Savā laikā tēva vecsaimniecība ar sekmēm pievērsusies dārzkopībai. Pirms Otrā pasaules kara Vennera saimniecība izcēlās ar augstvērtīgo Latvijas brūno lopu ganāmpulku. Pēc Ulmaņa apvērsuma jaunais agronoms, kas pasniedza stundas Smiltenes lauksaimniecības skolā un saimniekoja “Vecgrāvjos”, ar aizsargu organizācijas priekšlikumu 1934. gada 28. maijā tika iecelts par Smiltenes pilsētas pašvaldības vadītāju. J. Venners, svētku reizēs uzrunājot smilteniešus, bieži teica: “Nacionālisms un darbs ir ikviena īsta latvieša lepnums.” Komunistiem tas nebija pieņemami, un 1940. gada jūlija vidū viņš tika atstādināts. J. Venneram izdevās izvairīties no izvešanām 14. jūnijā, un jau jūlija sākumā viņš tika atjaunots darbā par pilsētas vecāko. 1944. gada rudenī atstājis Latviju, mūža nogali aizvadījis ASV, Kalamazū.
(No Jura Zušmaņa grāmatas “Smiltene. Laiki un Likteņi”.
