Izstāstīt, ka mēs bijām. Jaunajā latviešu spēlfilmā “Melānijas hronika” šos vārdus saka filmas galvenā varone, uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā deportētās Melānijas Vanagas prototips.
Melānija Vanaga pēc izsūtījuma sāka rakstīt grāmatas, lai citi uzzinātu, ko latvieši piedzīvoja izsūtījumā.
Šis stāsts, ko lasīsiet tālāk, ir par reāliem notikumiem Smiltenes novada Brantu pagastā un tā pierobežā, Raunas pagastā, laikā pēc Otrā pasaules kara, kad vieni cilvēki slēpās mežos no padomju varas, bet citi viņiem palīdzēja slēpties. Un arī šā stāsta mērķis ir izstāstīt, ka viņi bija: mežabrāļi, meža meitas, viņu atbalstītāji, sievietes un vīrieši, – par savu pretošanos nošauti mežos, čekas cietumos spīdzināti, garīgi un fiziski sakropļoti.
Tagad par viņiem stāsta Brantu pusē kritušo mežabrāļu bērni Turalds Dziļums un Raimonda Innuse (Dziļuma). Viņi stāsta par saviem tēviem mežstrādnieku Artūru Pērkonu (1907.-1952. gads), mežabrāļu atbalstītāju, kurš čekistu uzbrukuma laikā nošāvās, lai netiktu saņemts dzīvs, un par mežabrāli Imantu Lāci (1928.-1952.), kurš krita kaujā citā bunkurā. Viņi stāsta par savu mammu Veltu Dziļumu (1924.-1986. gads), kura kopā ar dzīvesbiedru Artūru Pērkonu savās mājās slēpa mežabrāļus.
To, ka viņiem ir katram savs tēvs, Turalds un Raimonda uzzināja tikai pirms pāris gadiem. Māte viņiem par tā laika notikumiem nestāstīja. To, kas notika 1952. gada aprīlī, kad čekisti ielenca “Daiņkalnu” un “Graškalnu” mājas, Turaldam vēlāk stāstījusi viņa vecāmāte brantēniete Kristīne Dziļuma un citi Brantu un Raunas iedzīvotāji.
Šie notikumi aprakstīti arī Sanitas Reinsones grāmatā “Meža meitas”, Regīnas Tīlibas (Lāces) atmiņu stāstā. “Daiņkalnu” mājās čekas uzbrukuma laikā dzīva palika tikai Regīna, kurai toreiz bija 16 gadu, un Turalds Dziļums. Turaldam bija deviņi mēneši.
Turalds Dziļums: “Es piedzimu 1951. gada 25. jūnijā bunkurā mežā. Kad čekisti bunkuru ielenca un kad mans tēvs bunkurā nošāvās, man bija deviņi mēneši. Tēvam tad bija 45 gadi, mammai – 27. Mans tēvs Artūrs Pērkons bija no Palsmanes, mamma Velta Dziļuma – no Brantu pagasta “Kalna Papāniem”. Precējušies viņi nebija, tāpēc katram bija savs uzvārds. Vecāmāte, mammas mamma Kristīne Dziļuma man stāstīja, ka vecāki nav gribējuši sarakstīties, lai slēptu manu uzvārdu Pērkons.
Tēvs tajā laikā strādāja par mežsargu bijušajā Cēsu rajonā. Dzīvojām mežniecības mājā “Daiņkalni” (mežā pie šosejas Smiltene – Rauna, aptuveni četrus kilometrus no Brantu pagasta, tagadējā Raunas pagastā – redakcijas piezīme). Zem mājas bija izbūvēts bunkurs ar ieeju no mājas iekšpuses. Ieeja bunkurā bija paslēpta zem tepiķa. Tētis savās mežsarga gaitās staigāja pa mežu, pa kluso piegādāja pārtiku mežabrāļiem, nesa viņiem ziņas uz citām vietām, kur vajag, arī pa tā saucamo Zaķīšu mežu pāri Pleskavas šosejai uz Lizdoli. Kad 2001. gadā lielā vētra izgāza daudzus kokus, Zaķīšu mežā atrada daudzus bunkurus. Vējš nogāza koku, un apakšā bija bunkurs.
Arī mūsu pusē bija mežabrāļi. Vēlāk veci cilvēki man stāstīja, ka Brantu pagastā aiz “Papāniem” un “Birzuļiem”, kur kādreiz atradās slimnīca un kur iet lielceļš uz Brantu skolu, bija ferma ar teļiem un govīm. Rudeņos tur saveda egļu skujas, lai teļiem būtu vitamīni. Un tajās skujās jau labu laiku bieži bija redzēti slēpjamies sveši cilvēki. Viņi parādījušies pievakarē krēslā. Vietējie tak pazīst, kuri ir savējie, kuri sveši.
Mūsu mājās “Daiņkalnos” bunkurā dzīvoja mežabrālis launkalnietis Zariņš (Jānis Zariņš – redakcijas piezīme) un divas māsas Lāces: Regīna un Dzidra vai Mirdza, īsti nezinu, kura. Tā bija Zariņa draudzene. Bija pavisam trīs māsas Lāces – Regīna, Dzidra un Mirdza. Kopā ar brāli Imantu Lāci viņas bija atbēgušas šurp no Gatartas (Drustu pagasts – redakcijas piezīme), jo tās puses mežos sākās ķemmēšana. Netālu no “Daiņkalniem” citās mājās “Graškalnos” arī bija mežabrāļu bunkurs. Tur dzīvoja trešā no māsām Lācēm, Imants Lācis un vēl viens mežabrālis Dailonis Breikšs.
1952. gada 16. aprīlī “Daiņkalnus” ielenca čekisti. Mans vecaistēvs un vecāmāte tajā dienā agri no rīta gājuši uz kūti un dzirdējuši uz skolas pusi aizbraucam lielās mašīnas. Uzreiz sapratuši, kas par lietu, jo vietējiem mašīnu nebija. Brantu skolā no rīta bijis auksts, visi bērni, kuri dzīvojuši internātā, gulējuši. Čekisti skolā sasildījušies, padzērušies tēju, vēl pārprasījuši ceļus uz “Daiņkalnu” māju.
Mani vecāki audzēja sudrablapsas kooperatīvam, un tās lapsas jau vairākas dienas iepriekš esot rējušas. Viņas sajūt svešu cilvēku smaržu, kļūst tramīgas uz to un ziņo, bet cilvēki jau nesaprot, ko viņas stāsta. Acīmredzot mājai jau tad spiegi bijuši visriņķī.
Tajā dienā čekisti vispirms uzspridzināja “Graškalnus”. Visi, kuri bija bunkurā, gāja bojā. Tur pagrabā ierīkotajam bunkuram bija logi, tāpēc arī bunkuru uzspridzināja, jo varēja pa logiem iemest iekšā granātas. “Daiņkalnos” bunkuram logu nebija. Kad māju ielenca čekisti, vīrieši – mans tēvs un Zariņš – nepadevās un nošāvās (Jānis Zariņš vispirms nošāva Regīnas māsu Dzidru un tad nošāvās pats – no Regīnas Tīlibas, agrāk Lāces atmiņu stāstījuma grāmatā “Meža meitas”). Regīnu, kurai toreiz bija 16 vai 17 gadi, viņi izgrūda ārā no bunkura, lai tad, ja izdzīvo, paliek lieciniece un izstāsta citiem, kas notika.
Mamma kaut kādā veidā bija tikusi laukā no mājas un mani atstājusi mājās uz galda. Vietējie jau tur zina visus ceļus, katru vietu. Kad tas notika, mamma bija gaidībās (Velta Dziļuma gaidīja mežabrāļa Imanta Lāča bērnu – redakcijas piezīme). Māsa Raimonda piedzima pēc pusgada cietumā.
Kā māte tika laukā no “Daiņkalniem” un kāpēc viņai bija vajadzīgs tikt laukā, to neviens tagad nezina. Viņa man par to nestāstīja. Varbūt bija bail, ka puika kaut ko izstāstīs citiem un mūs atkal paņems ciet un ieliks krātiņā.
Kad “Daiņkalnus” pēcpusdienā ieņēma, es esot mājās uz galda gulējis un raudājis. Tad viens armijnieks cittautībnieks, virsnieks ar stipriem pagoniem iebāzis mani azotē un pa kluso aiznesis uz blakus māju, kur dzīvoja tāda Otīlija. Neviens cits aplenkumam cauri iziet nevarēja, pat parasts zaldāts ne. Pēc kādām divām dienām arī mamma tika dabūta ciet. Mammu un mani aizveda uz Cēsīm, cietumu. Tur arī piedzima māsa.
Kad “Daiņkalnu” māja tika ieņemta, čekisti to pārmeklējuši un pieliekamajā atraduši pudeles, kurās tēvs glabājis lapsu indi bez krāsas un smaržas. Aiz prieka, ka ir dzīvi un uzvarējuši, dzēruši tik iekšā un saindējušies. Daudzi turpat uz vietas nomiruši. Citi aizvesti uz Raunu vai Smilteni. Tā man stāstīja cilvēks, kurš savām acīm redzējis uz Brantiem aizvesto līķus.
Šaušana “Daiņkalnos” bijusi liela. Vēlāk man stāstīja, ka mednieki pēc tam ilgi gājuši uz to māju lasīt no baļķiem ārā svina gabalus. “Daiņkalni” bija koka guļbūves māja. Toreiz čekisti to varēja viegli nodedzināt, bet laikam viņiem bija dota pavēle mežabrāļus saņemt dzīvus, lai varētu nopratināt.
Abos bunkuros (“Daiņkalnos” un “Graškalnos”) bojāgājušo līķus sākumā aizveda uz Brantiem un izlika pie pienotavas atpazīšanai. Tur laikam neviens nebija uzķēries, un tad līķus aizveda uz Raunu. Vēlāk strādāju kopā ar tādu Andu Robergu. Tajā 1952. gadā viņa bija maza meitene. Anda man stāstīja, ka Raunā, kur tagad ir autoosta, bieži pārdeva zivis. Viņa gājusi garām un ieraudzījusi ap to vietu riņķī cilvēkus un domājusi – atkal zivis pārdod. Izspraukusies garām pieaugušajiem un ieraudzījusi kravas mašīnu. Visi borti bijuši vaļā, un mašīnā uz grīdas gulējuši noasiņojoši cilvēki. Vēlāk viņu līķus veda arī uz Gatartu un Cēsīm. Kur pēc tam apglabāts mans tēvs Artūrs Pērkons un māsas Raimondas tēvs Imants Lācis, neviens nezina.”
Grāmatā “Meža meitas” Regīna Tīliba atstāsta, ko viņai vēlāk teikuši māsīca un brālēns Gatartā, proti, līdz 1. maijam līķi vadāti vaļējā mašīnā nolaistiem bortiem un jau sākuši bojāties. Čekisti prasījuši, kas viņus pazīst un tie, kas viņus atbalstījuši, lai priecājoties ka visi tiks tā iznīcināti, ja pretosies padomju varai. Tuvinieki pieļaujot domu, ka, iespējams, “Daiņkalnos” un “Graškalnos” bojāgājušie varētu būt aprakti grantsbedrēs Jaundrustos.
Tagad “Daiņkalnos” un kaimiņos “Graškalnos” iekārtotas piemiņas vietas, un atceres brīžos ik pavasari te satiekas dažādu paaudžu pārstāvji. Uz atceres pasākumiem ierodas arī Turalds Dziļums, kurš dzīvo Raunā.
Viņa pusmāsa Raimonda Innuse ir rīdziniece. “Es uz “Daiņkalniem” nebraucu. Man tas būtu sāpīgi. Negribēju savu dzīvi bojāt ar tādām domām,” atzīst Raimonda.
Šonedēļ viņa ieradās “Ziemeļlatvijas” redakcijā kopā ar pusbrāli Turaldu, līdzi ņemot vecas ģimenes fotogrāfijas.
Lai arī nesen uzzinājuši to, ka abiem kopīga ir tikai māte, Raimonda uzskata Turaldu par īstu brāli, bet Turalds Raimondu – par īstu māsu.
— Sandra Pētersone
(Nobeigums laikrakstā “Ziemeļlatvija” otrdienas, 22. novembra, numurā).
VIEDOKLIS
Speciāli “Ziemeļlatvijai”
Sanita Reinsone, grāmatas “Meža meitas” autore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece:
– Kopumā visa pretošanās kustība Latvijā pēc Otrā pasaules kara, cilvēki, kuri tajā piedalījās, bija brīvas Latvijas vēsts nesēji un turpinātāji jaunajā okupācijas padomju valstī. Tas, ka viņi spēja noturēties un darboties vairāk nekā 10 gadus, liecina, ka Latvija netika atdota bez pretošanās, kā to daudziem patīk minēt. Nacionālie partizāni ir reāls pierādījums tam, ka Baltijas valstis pretojās okupācijai. Manuprāt, 18. novembris ir tas datums, kad mums jāatceras, jāpiemin un jāgodina šie cilvēki. Toreiz viņu nebija tik daudz, pretspēks bija daudz lielāks, taču tie ir mūsu Latvijas stiprie cilvēki.
Ir jāpiemin arī cilvēki, kuri palīdzēja nacionālajiem partizāniem. Mežabrāļu atbalstītāju tīkls ir klusā šā laika daļa, taču atbalstītāji ļoti cieta 1949. gadā. Atbalstītāju iznīcināšanas dēļ nacionālie partizāni arī zaudēja savu spēku, jo viņi bija ļoti atkarīgi no atbalstītājiem.
Impulss, kāpēc sāku rakstīt grāmatu “Meža meitas”, bija mana vīra Jāņa Reinsona dzimtas pētījums. Viņš mani mudināja intervēt savas radinieces. Katrs grāmatā publicētais stāsts ir unikāls, taču mani personīgi visvairāk uzrunāja Regīnas Tīlibas atmiņas, jo arī manas un manas ģimenes saknes nāk no Smiltenes puses. Mans vīrs ir no Smiltenes, mācījies Smiltenes skolā. Es, pētot savus radurakstus, esmu nokļuvusi līdz Bilskas pagastam. Bilskā dzīvo mans vīra tēvs, tāpēc mēs tur diezgan bieži ciemojamies.
Es pat negaidīju, ka “Meža meitas” kļūs tik lasīta grāmata. Savā iznākšanas gadā (2015) tā, manuprāt, bija ceturtā lasītākā grāmata Latvijā. Es šo grāmatu vairāk rakstīju meža meitām, lai viņas justos novērtētas un sadzirdētas. Nacionālo partizānu kustība vēl aizvien ir cilvēkiem nezināma mūsu vēstures lappuse. Nav tā, ka mežabrāļi saņemtu viennozīmīgu atbalstu no sabiedrības. Padomju laiks daudz ko ietekmēja, radīja ap mežabrāļiem diemžēl diezgan spēcīgu negatīvu tēlu. Taču cilvēki, arī lielākā daļa sieviešu, gāja mežā reālu draudu dēļ, baidoties par savu dzīvību. Katram bija izvēle – iet mežā vai sadarboties ar čeku.
