Dārzos ziedošas dālijas, dzestri rīti un ilgi neizgaistoša migla apliecina – ir sācies rudens. Cilvēki šo gadalaiku uztver dažādi. Vieni priecājas par sēņu ražu, citi sajūsminās par lapu krāšņumu, bet vēl daļa ļaujas grūtsirdībai, ko rada aizvien tumšākie rīti un apziņa, ka ziema vairs nav aiz kalniem. Varbūt tieši tādēļ septembrī notiek Dzejas dienas, lai ar garīgumu sevi stiprinātu un baudītu vārda mākslas burvību. Protams, septembrī ir Raiņa dzimšanas diena un arī tādēļ visās malās notiek dzejas lasījumi, bet tas nav vienīgais iemesls. Katrs rudenīgumu sevī cenšas nomākt pa savam. Daži dedzina sveces, citi apmierina sirdi ar šokolādi, bet tas ir tikai mirklis. Savukārt dzejas vakarā dzirdētās vārsmas vēl ilgi turpina skanēt domās un tad cilvēkam nav laika iegrimt pesimismā. Tas ir ražas vākšanas laiks arī pašiem dzejniekiem, jo tieši septembrī viņi var redzēt, kādu iespaidu klausītājos izraisa viņu lasījumi. Vārdam ir liels spēks. Ar to var nogalināt un var uzcelt. Dzeja ceļ cilvēka garīgumu, bet tas nozīmē, ka ceļ visu tā būtību. Valkā, piemēram, pērn visos dzejas pasākumos bija pilna zāle bibliotēkā un kultūras namā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem vajag skaistus vārdus, viņiem gribas dzirdēt, kā apkārt redzamo iespējams izteikt skaistāk. Te mazu lomu spēlē tas, cik katrs dzejas lasītājs ir liels dzejnieks, cilvēki vēlas just šo dzejisko atmosfēru, jo tieši tā nelaiž dvēselei tuvumā rudenīgumu. Rudens rītu dzestrumu jau jūtam, drīz sāksies Dzejas dienas. Lai nāk rudens, lai nāk ziema, vienmēr jāatceras, ka visos gadalaikos cilvēks ar vārdu var pats sevi uzturēt formā. Jo Vārds bija pats Dievs.
