Jānopērk arī šī. Pirmo es glabāju uz skapīša pie gultas. Tā man ir kā lūgšanu grāmata. Tas ir nejauši noklausītas sarunas fragments.
Jānopērk arī šī. Pirmo es glabāju uz skapīša pie gultas. Tā man ir kā lūgšanu grāmata. Tas ir nejauši noklausītas sarunas fragments.
Tikko izskanējuši apsveikuma vārdi un nedaudz smeldzīgas melodijas, dzejas rindas un dzejnieces pārdomas. Vīst ziedi un glāzēs mirguļo šampanietis. No kino lielā ekrāna videofilmā klausītājus uzrunā dzejniece un gleznotāja Biruta Žurovska. Tas viss notika sestdien, kad Smiltenes kinoteātrī dzejniece pulcināja uz savas piektās grāmatas “Krāj sevī sauli” atvēršanas svētkiem. Ļaudis pamazām pošas promiešanai, vēl tikai piestājot pie nelielā galdiņa, kur var iegādāties autores jaunāko darbu. Tieši tur kāda pavecāka sieviete atklāj, ka dzejnieces pirmo grāmatu viņa vērtē kā lūgšanu krājumu.
Ik gadu klajā nāk desmitiem grāmatu. Tie ir prozas darbi, dzeja un dramaturģija. Debitē jaunie autori vai kārtējo darbu izdod jau pazīstami rakstnieki un dzejnieki. Pašsaprotami, ka, savu gara bērnu uzticot grāmatas formātam, autors cer, ka ikvienai no tām būs lasītājs. Lasītājs, kurš vērtēs autoru, piekritīs literārā varoņa domām, strīdēsies ar to vai varbūt aizvērs grāmatu jau pēc pirmajām izlasītajām lapaspusēm. Tikai retais autors var gūt gandarījumu, uzzinot, ka viņa domas kādam palīdz brīžos, kad ir skumji vai grūti. Šis ir tas gadījums.
Māksliniece videofilmā atzīst, ka viņas dzejoļi rodas nevis gaišajos un priecīgajos mirkļos, bet tad, kad māc kāds smagums. Viņas abas mūzas – gleznošana un dzejošana – viena otru papildina. Nereti esot jānoliek malā otas, lai pierakstītu pēkšņi atnākušu dzejoli. Nodošanās abām mākslām Birutai Žurovskai ļauj optimistiski raudzīties uz savu gadu skaitu, jo neatliek laika sevis žēlošanai.
“Krāj sevī sauli” atvēršanas svētkus vadīja dzejniece Marika Svīķe. Viņa klātesošajiem lika ieklausīties dažos no jaunā krājuma dzejoļiem, bet noslēgumā nolasīja kādas lasītājas vēstuli. Emocijas, kas bija uzticētas baltajām papīra lapiņām, aizskāra tos pašus nervu galiņus, kurus uzrunā B. Žurovskas dzeja.
Gatavojoties piektās grāmatas klajā nākšanai, dzejniece atzina, ka šī būs pēdējais dzejas apkopojums. Šobrīd tiek gatavota smiltenietes pirmā prozas grāmata, kurā viņa stāstīs par bērnību, jaunību un arī šodienu. “Raibu raibie notikumi” – nosaukums jau vēsta, par ko varēs lasīt jaunajā izdevumā. Tomēr striktu apgalvojumu, ka dzejas krājumu vairāk nebūs, klausītāji neizdzirdēja. Tas nozīmē, ka, iespējams, pēc laika viņi atkal varēs satikties ar jauniem autores dzejoļiem, un tas būtu likumsakarīgi, jo par spīti visam katru gadu zied ceriņi un saulespuķes un daba iekrāso ainavas, kurās noteikti ir kāds ezers vai upe. Ja tā, tad dzejai noteikti ir jāpiedzimst.
