Nepaiet ne diena, ka medijos un ikdienas sarunās dzirdam visdažādākos spriedumus par savas valsts drošību, par to, kas notiek Ukrainā un, iespējams, varētu notikt Baltijā, tostarp arī Latvijā, ko pat kaimiņi uzskata par militārās drošības vājāko posmu triju valstu ķēdē. Tiesa, valdība beidzot atzīst, ka naudas valsts aizsardzībai ir nepieciešams vairāk, taču NATO solītos divus procentus no gada budžeta sola tikai 2020. gadā. Protams, kaimiņi igauņi to pilda jau sen. Ne reti dzirdam atrunas, ka daudzas dalībvalstis šajā ziņā solīto nepilda, taču tas atgādina nesekmīga skolēna taisnošanos, ka citiem ir vēl sliktākas atzīmes. Tiesa, Latvijas drošības labad NATO ir četrkāršojis patrulējošo lidmašīnu skaitu, notiek militārās mācības ar vismodernākās amerikāņu bruņutehnikas piedalīšanos, tiek domāts par modernu radiolokācijas sistēmu iegādi un tā joprojām. Ja nebūsim drošībā, tad zūd jēga arī visām citām valsts attīstības prioritātēm. Mums jābūt gataviem visiem iespējamajiem Krievijas politikas scenārijiem. Notikumi Ukrainā parāda, ka “lielais brālis” ir absolūti neprognozējams. Arī pašlaik, kad teorētiski iestājies pamiers un upuru kaujas laukos kļuvis mazāk, nav skaidrs, vai tā ir tikai Krievijas nogaidīšanas taktika, kad Ukrainu aukstumā varēs “smacēt” ar gāzes piegādi vai top kaut kādi citi plāni Jaunkrievijas veidošanai. Cerams, ka jaunā Latvijas Saeima būs izlēmīgāka nacionālās drošības, jo īpaši Zemessardzes stiprināšanā. Mūsu profesionālajā armijā dien vairāk nekā 5000 militārpersonu, bet Zemessardzē to ir apmēram 7000. Ja šos patriotiski noskaņotos cilvēkus pienācīgi apmācītu un tehniski apgādātu, vajadzības gadījumā tas būtu ne mazāks spēks par regulāro armiju
