Indīgo knišļu masveida savairošanos Latgalē speciālisti skaidro ar klimatiskajiem apstākļiem, kur galvenais faktors ir nesenās lietavas un sekojošais siltais laiks.
Indīgo knišļu masveida savairošanos Latgalē speciālisti skaidro ar klimatiskajiem apstākļiem, kur galvenais faktors ir nesenās lietavas un sekojošais siltais laiks, kas radīja apstākļus nejauko kukainīšu vienlaicīgai izlidošanai no kāpuru vairošanās vietām.
Protams, šos argumentus būtu muļķīgi apšaubīt, tomēr tā nebūs vienīgā patiesība.
Pārlieku mitri un silti pavasari bijuši arī agrāk, bet tik masveidīga knišļu savairošanās Latvijā līdz šim nav reģistrēta. Un tik masveidīga mājlopu bojāeja arī nav reģistrēta. Tas vedina uz domām, ka jābūt vēl kādiem faktoriem, kas šo parādību veicināja.
Esmu audzis zemnieku ģimenē, no bērnības gadiem atceros, ka arī pirms kara dažkārt bija lieli uztraukumi ar knišļu savairošanos. Faktiski gan tolaik vairāk bija runa par mazām indīgām mušiņām, kuras tāpat sauca par knišļiem — kā nu kurš pieradis. Zemnieki ļoti operatīvi par draudiem ganāmpulkam tika brīdināti, kad katru rītu saimniecību pārstāvji pulcējās pienotavās. Nododot pienu, ikviens saņēma tipogrāfiski pavairotu instrukciju ar vajadzīgajiem padomiem. Nekādu īpašu zāļu tolaik nebija, cilvēki govis centās ierīvēt vai nu ar lupstājiem vai petroleju. Vēl tika ieteikts ganīt naktīs. Mušiņu uzlidojums parasti ilga vienu divas nedēļas, ja laiks pieturējās karsts.
Odveidīgie knišļi, kurus zemnieki sauc par knaušiem, var savairoties tikai seklos ūdeņos un siltumā. No Kosmosa šī vaisla nav atlidojusi. Un valsts ienaidnieki arī nav uzdarbojušies. Vēsturiski gan minami piemēri, kad piecdesmitajos gados no Baltijas jūras izpeldējušās kolorado vaboles Maskava pasludināja par ASV specdienestu īstenotu terora aktu, lai sociālisma nometni atstātu bez kartupeļiem.
Šoreiz der analizēt faktorus, kas spēj ierobežot visa veida odu savairošanos. Vispirms jāmin zivis un citi ūdens radījumi, kas labprāt mielojas ar odu kāpuriem un pašiem odiem. Bet cik vairs ūdenskrātuvēs vispār zivju palicis, jo ar elektrozvejas rīkiem tiek iznīcinātas pat sīkās mailītes un vīķes? Es pat pieļauju iespēju, ka tagad zaudēto govju dēļ gaužas asaras lej viens otrs no kādreizējiem “elektriķiem”.
Odus un citus kukaiņus lielā skaitā iznīcina putni, vardes, krupji un plēsīgie kukaiņi. Bet cik liels posts Latvijas faunai ik pavasari tiek nodarīts kūlas dedzināšanas akcijās?
Ja minam putnus, tad sevišķi čakli lidojošu kukaiņu ķērāji ir mums labi zināmās sugas — bezdelīgas, čurkstes, svīres. Kad ikvienā viensētā bija kūts, tad bezdelīgas un čurkstes ligzdoja visur. Cik tagad? Un stāvie upju krasti, kas tagad apauguši krūmiem, maz piemēroti alu čurkstēm. Ja gribēsim atjaunot agrāko līdzsvaru dabā, mums būs jādomā, kā veicināt derīgo putnu vairošanos.
Teorijas par ekoloģiskā līdzsvara saglabāšanu ir pavisam aktuālas, jo citādi mēs sastapsimies ne ar tādiem pārsteigumiem vien. Vismazāk spēj palīdzēt ķīmija, jo dabai svešas vielas var izraisīt tādas mutācijas, ka paši brīnāmies. Kā tas jau notiek ar žurku populācijas izmaiņām — pats esmu redzējis runča nokostu milzeni. Liela auguma žurku parādīšanās ir vēl viena problēma, ko laikam zinātnieki īsti nav aptvēruši. Bet nevainosim taču arī šoreiz klimatiskās kaprīzes.
