Daudzi valcēnieši, jo īpaši pensijas vecuma cilvēki, labi pazīst Aiju Bērziņu – cilvēku, kuram nav bijis viegls liktenis, taču viņa par to runā nelabprāt un visās situācijās meklē tikai labas lietas. Iespējams, tieši tāpēc viņa sabiedrībā ir cienīta un mīlēta. Visās rokdarbu izstādēs viņa redzama kā skatītāja, taču visbiežāk arī kā dalībniece. 70 mūža gadi nav nekāds šķērslis.“Pensionāru laiks ir skaists laiks. Cilvēks ir brīvs un var padarīt tik daudz. Vienīgais nosacījums ir laba veselība un spēja izdomāt, kur ņemt naudu. Šajā lietā man Dievs palīdzēja un ieguvu varbūt ne prestižu, taču veselīgu, cilvēku disciplinējošu sētnieka darbu,” smaida pensionāre, piebilstot, ka šajā amatā nevar būt nekādu atlaižu. Viņa rūpējas par tīrību un kārtību pie veikala “top!” Valkas centrā.A. Bērziņa visu mūžu ir nostrādājusi par zemes ierīkotāju un uzskata, ka šī amata pratējs ir plaša profila speciālists. Viņa augstskolā beidza mērniecības nodaļu, taču atzīst, ka tas sievietei ir pārlieku smags fizisks darbs. Tiesa, modernie mērinstrumenti tagad svara ziņā ir kļuvuši daudz vieglāki un ērtāki, taču agrāk bija citādi. Aija, kā pati saka, lielākoties strādājusi ar papīriem – zīmējusi un rakstījusi.Izmēģina daudz lietuA. Bērziņa savā pensionāres laikā esot izmēģinājusi daudz lietu. Viņa apmeklējusi igauņu valodas kursus, kurus rīkoja Latvijas – Igaunijas institūts. Par šīs valodas lietošanu gan Aijas kundze izsakās piesardzīgi. Tiesa, viņas māte ir igauniete, taču nekad šo valodu meitai nav mācījusi. Tagad mammai ir 98 gadi un viņa dzīvo pie meitas. Aija atzīst, ka mammas aprūpēšana ir kā viena pilna darba slodze. Ģimenē pašlaik esot trīs vienības – pati, mamma un kaķis.Nākamā Aijas aizraušanās bija mācīšanās pie astroloģes Māras Ošrokas. Kurss ir noklausīts gada garumā, taču grupa izjuka. Pensionāre izjuta, ka dzīvē kaut kā pietrūkst, un sāka apgūt Rietumu ezotērikas lietas Šteinera mācības ietvaros. Šī biedrība darbojas pie žurnāla “Mistērija”. Kad tur tveramās lietas kļuva pārlieku dziļi teorētiskas, tās vairs nešķita aizraujošas. “Šajā procesā bija daudz interesanta, piemēram, zīmēšana un eiritmija. Tikšanās reizēs varēja iepazīties ar ļoti interesantiem cilvēkiem, notika dažādas nometnes, kurās es gan nepiedalījos,” atceras A. Bērziņa.Lai nenonāktu nulles punktāNākamā aizraušanās bija pie skolotājas Līgas Zītares žurnālā “Taka”, kurš pastāv joprojām un ir lasāms arī Valkas bibliotēkā. Tā ir literatūra par cilvēku, dzīvi, eksistenciālām lietām, veselību un to, kas mēs esam. Aija ar to darbojās divus gadus, taču pagājušajā ziemā prieks par to pazuda. Ietekmē arī tas, ka Rīga ir diezgan tālu un sanāk liela piņķere. Tagad viņa izglītojas patstāvīgi. Jautāta, kādēļ pēc aiziešanas pensijā tik daudz vecu cilvēku sevi it kā norok, izvairoties no dažādām sabiedriskām aktivitātēm, Aija atbild, ka daudzi zaudē pašapziņu naudas trūkuma dēļ. Tāpēc ir jādara viss, lai nenonāktu nulles punktiņā, kad neko citu nevar atļauties, kā nopirkt maizi, sviestu un citas visnepieciešamākās pārtikas preces. Par zālēm Aijai ir īpašs viedoklis. Tās jālieto pēc iespējas mazāk, lai neatbalstītu šo negodīgo zāļu tirgošanas biznesu. Zāles lietojamas tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Aija ir daudz ceļojusi, jo īpaši kopā ar Smiltenes klubu “Smiceks”. Tas iespējams, pateicoties divām pensijām (mātes un savai) un sētnieces darbam. “Viss mainās, plūst un attīstās, tāpēc varu šo to atļauties vairāk nekā citi pensionāri,” smaida A. Bērziņa. Te gan jāpasaka, ka ne jau tikai veiksmes ir Aijas dzīvē. Kaut Aija lūdza par dzīves tumšajām pusēm nerakstīt, jāpasaka, ka daudzus gadus sieviete godprātīgi kopa savu ļoti slimo pusmāsu un tagad rūpējas par nevarīgo mammīti. Vēl viņa piebilst, ka dzīve ir vieglāka, pateicoties māsai Dainai. “Mēs visu darām kopā, dzīvojam blakus mājās un katru dienu sazvanāmies. Arī mūsu bērni jūtas kā brāļi un māsas. Viena otru atbalstām un labi saprotamies,” priecājas Aija.Nemoka pesimistiskas izjūtasValkas mākslas skolas studijā Aija darbojas ļoti sen. Pirmās iemaņas rokdarbos viņai iemācīja mamma. Aijai patīk zīmēt, pašai gatavot dažādus apsveikumus. Viņa šķelmīgi ironizē, ka dzimusi Auna zīmē, tāpēc visu gribot izdarīt ātri. “Dzīve taču ir tik interesanta! Arī mūsu pensionāru kluba rokdarbnieču pulciņā dzīve kūsā. Cilvēki dalās atšķirīgās grupās – vispirms jau optimistos un pesimistos. Mani nemoka pesimistiskas izjūtas. Daudzajos kursos esmu iemācījusies vienu ļoti nozīmīgu lietu – nelaist sevī dusmas. Visu var piedot. To arī mācu saviem bērniem. Dusmas saēd cilvēku,” nešaubās Aijas kundze. Viņa piebilst, ka dusmošanās ir ļaunums sev, nevis otram.A. Bērziņa ir iemācījusies arī rūpēties par veselību. Ziemā viņa nūjo, vasarā pastaigājas pa mežu, sarunājas ar kokiem. Protams, ir jāiemācās dabas valoda. Aijai tēvs bija mežsargs, tāpēc izveidojušās tik tuvas attiecības ar dabu.Jautāta, ko viņa vēlas ieteikt cilvēkiem, kuri ir zaudējuši dzīves prieku, ir grūti un jūtams naudas trūkums, viņa atbild, ka vienas receptes neesot. Dažādas literatūras ir tik daudz, ka atliek vien uzšķirt vajadzīgo vietu un pameklēt atbildes uz aktuāliem jautājiem. Visi zintnieki ir atklāti cilvēki un labprāt uzklausīs jelkādas problēmas. “Ir lietas, kuras cilvēkā ir iekodētas un lielos mērogos tas ir liktens noteikts, taču no dažādām nepatikšanām var izvairīties. Pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas der konsultēties,” stāsta A. Bērziņa.Priecājas par mazbērniemVecāku mājas uz Smiltenes – Strenču šosejas ir atjaunojis A. Bērziņas māsas dēls Andris Rieksts, un tur ne reti notiek radinieku saieti. Aijai ir divas meitas. Ilze dzīvo Vijciemā un ir grāmatvede Smiltenes tehnikumā. Jaunākā Baiba strādā Rīgā nekustamā īpašuma vērtēšanas firmā. Aija smaida, ka viņai jaunībā ļoti patikusi meiteņu pucēšana. Viņai ir arī mazmeita Inga, kura strādā Anglijā un ar dzīvi ir apmierināta. Inga pie vecmammas Valkā nodzīvoja diezgan ilgi. Aija uzskata, ka mazdēls Alvis ir varens puisis ar daudziem talantiem. Viņš studē Holandē. Otrs mazdēls Ingars ir izmācījies par galdnieku un strādā Smiltenē. “Viņš ir īsts lauku puisis, kuram patīk un padodas visi darbi. 18 gados ieguva autovadītāja tiesības, nokārtoja mednieku eksāmenu, labi šauj, tāpēc ne reti baudām medījumu,” palepojas vecmamma.Viņai savs laiks pavadāms arī dārzu kooperatīvā “Alieši”. Aija atzīst, ka nožēlojot vien to, ka savulaik neesot ieguvusi autovadītājas tiesības. Braukšana tagad ievērojami atvieglotu dzīvi. Jautāta, ko vēl vēlētos, viņa attrauc, ka nesaslimt un ievērot tautasdziesmā izteikto bausli “Dod Dieviņi otram dod, ne no otra mīļi lūgt…”.
VIEDOKĻI
Gunda Sīmane, mākslas pedagoģe- Aija Bērziņa ilgus gadus darbojās skolas studijā. Tiesa, pašlaik viņa pie mums nenāk, jo apmeklē radošos kursus. Viņa ir cilvēks ar smalku dvēseli. Aija visu laiku savā cienījamā vecumā cenšas apgūt jaunas lietas un nekad nezaudē interesi. Šim cilvēkam īpaši padodas mazas, mīļas un gaumīgas dāvaniņas sev tuviem cilvēkiem. Lai viņai veicas!Veronika Šišova, kolēģe rokdarbu pulciņā pensionāru klubā “Zelta rudens”- Ļoti laba un daudzpusīga rokdarbniece, kurai patīk arī gleznot. Aija ir sabiedriska, izglītota, darbīga un vienmēr miermīlīga sieviete, patīkams un jauks cilvēks. Man simpatizē viņas rūpes par mammīti, bērniem un mazbērniem.AIJA BĒRZIŅA
Dzimusi 1941. gadā SmiltenēIzglītība1960. gadā pabeigta Smiltenes vidusskola1967. gadā pabeigtas studijas Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā.Specialitāte zemes ierīkotājaDarbsValkas meliorācijaLīdz 2001. gadam Zemes dienestā par zemes ierīkotāju Valkā
