Vēsture mēdzot atkārtoties kā farss. Ja farsu diriģē mazliet dīvaini politiķi, tad situācija var kļūt bīstama visai cilvēcei. Pirms trim gadu desmitiem Gorbačovs un Reigans noslēdza ļoti svarīgu vienošanos par raķešu un kodolieroču ierobežojumiem, kam vēlāk sekoja cita vienošanās starp lielvarām, kas galu galā izbeidza tā saukto Auksto karu. Ir tiesa, ka ne visi starptautiskie līgumi tikuši ievēroti pilnībā, Krievija aizvien centusies izmeloties, bet būtisks bijis valstu attiecībās valdošais politiskais klimats. Nu pēkšņi ASV prezidents Tramps rosina līgumu par vidējā darbības rādiusa raķešu aizliegumu iemest papīrgrozā. Šeit piebildīšu, ka runa ir par tāda tipa raķetēm, kuras spēj nest kodolgalviņas un kādas PSRS bija izvietojusi mežos visriņķī Valkai un Valgai. Kad kļūmes dēļ Veru apkaimē kādai atombumbai radās radiācijas noplūde, krievu militāristi par precīzāko starojuma noteicēju izvēlējās slaveno gaišreģi igauni Sasu, jo pašiem trūka gana precīzu starojuma mērītāju.
Trampa dīvainības reti kuru pārsteidz. Kopumā ASV demokrātiju viens savdabis prezidenta krēslā apdraudēt nespēj. Bet šoreiz der pieminēt priekšvēsturi. Pirms Tramps bija kļuvis par vienīgo savas partijas kandidātu uz prezidenta amatu, viņš visai nopietni bija izprašņājis savus padomniekus par to, kāpēc valstij uzkrāts tik liels kodolieroču arsenāls, ja šie ieroči netiek lietoti. Tagad redzam šīs nesapratnes turpinājumu.
Kodolkara iespējamības priekšā cilvēce nodrebēja 1959. gadā, kas beidzās ar tā saukto Kubas krīzi. Kad Hruščovs saprata nopietnību, viņš bija licis gultu novietot līdzās darba kabinetam, bet drīz pēc tam starp Kremli un Balto namu tika izveidota tieša sakaru līnija. Kopš tā laika bija gandrīz izslēgta nejauša kodolkara izraisīšanās, jo tiem, kuri saprata, bija skaidrs, ka tādā karā uzvarētāju nebūs. Bet Aukstais karš turpinājās, PSRS un ASV turpināja sacensties aizvien modernāku masu iznīcināšanas ieroču radīšanā. Kādus 15 gadus no savas jaunības tiku veltījis publiska lektora darbam dažādās rajona iedzīvotāju auditorijās, un ikreiz cilvēkiem man vajadzēja skaidrot, ka postošs atomkarš praktiski nav iespējams zināma militārā spēku līdzsvara dēļ. Zinātnieki baidīja cilvēci ar paredzamo kodolziemu, ja notiktu valstu savstarpēja iznīcināšanās. Tomēr vārdiska draudēšana notika, jo PSRS ģenerāļi tik ļoti neieredzēja ASV, ka ik pa brīdim tika attēlots, kā varenie padomju bruņotie spēki spēj visu Ziemeļameriku pārvērst pelnos. Ka ASV tāpat putekļos varētu pārvērst visu PSRS, to nedrīkstēja pieminēt. Kad komentētājs Valentīns Zorins uz TV raidījumu bija uzaicinājis slavenu mediķi, tad tauta it kā uzzināja, ka arī Krievija nav pasargāta no pārpelnošanas. Esot sekojis varens skandāls, bet viss noklusis pēc tam, kad par lielā noslēpuma atklājēju izrādījās… Brežņeva personiskais ārsts akadēmiķis Čazovs.
Padomju Savienība tērēja milzu līdzekļus, lai jaunu ieroču veidu radīšanā neatpaliktu no ASV. Kad Reigans stājās prezidenta amatā, viņš nolēma šo apstākli izmantot pavisam savdabīgi, proti, izraisot līdz tam nepieredzētu bruņošanās sacensību, lai valsti, kura tobrīd karoja Afganistānā, sagrautu ar pašas valdītāju stulbumu. Cīņā pret “Ļaunuma impēriju” Reigans ierosināja izmantot arī kosmisko telpu, šo programmu Edvards Kenedijs nodēvēja par Zvaigžņu kariem. Vairs īsti neatceros, kādā sakarībā biju aizgājis uz Valkas vidusskolu, kur aktu zālē ar steigu bija sapulcināta kupla saimniecisko vadītāju sanāksme, lai visi uzklausītu pirmās sekretāres Bondarevas skaidrojumu par situāciju valstī. Tā bija likusi Kompartijas augstākā vadība, un galvenais, ko nācās uzklausīt, bija pieprasījums visiem kolhoziem un citiem uzņēmumiem daļu sava budžeta ziedot valsts bruņošanās vajadzībām. Jo starptautiskā situācija esot ļoti draudīga. Tā mēs tolaik dzīvojām, cilvēku dzīves līmenis kļuva aizvien bēdīgāks, līdz Gorbačovs saprata, ka nejēdzīgā sacensība jābeidz.
Esam dzīvojuši pirms 30 gadiem parakstītā dokumenta drošības sajūtas pavēnī. Valstis turpināja radīt gan raķetes, gan kodolieročus, tagad kodollielvarām pievienojušās Ķīna, Ziemeļkoreja, Indija, Pakistāna un vēl pāris valstu. Varam, protams, sagaidīt, kad Parīzē prezidenta Makrona klātbūtnē notiks sarunas starp Putinu un Trampu, bet galvenais pasaules apdraudējums saglabāsies. Atbilde ir Putina konsekventi piekoptais kurss uz pajukušās Krievijas impērijas atjaunošanu. Krievijai nav nekā cita, ar ko baidīt pasauli, kā vienīgi atomieroči. Kopumā ASV bruņotie spēki Krieviju pārspēj 20 reižu. Ar to laikam nepietiek, jo Tramps nolēmis atkārtoti izmantot jau Reigana pārbaudīto krievu nokausēšanas metodi. Lai kā mēdz lielīties Putins, viņš armijas vajadzībām var tērēt galvenokārt ieņēmumus no naftas pārdošanas, kamēr Ķīna pelna daudz vairāk, puspasauli apgādājot ar mobilajiem telefoniem.
Zinoši komentētāji uzskata, ka Putina galvenais sapnis palikt prezidenta amatā līdz pēdējai stundiņai. Štrunts par to, kas notiek ar valsti. Militārs saasinājums Putinam var patikt arī tajā ziņā, ka tad iespējams vispār atteikties no kārtējām vēlēšanām. Trampam gan interesē pārvēlēšana pēc diviem gadiem, bet ikdienā viņu saista dīvainais fakts, ka liktenis viņu nolicis ciešā sasaitē ar sev līdzvērtīgo Putinu.
Tikai maza piebildīte. Krievija vairs nav pārāk viegli pārvaldāma. Man intuīcija liek sagaidīt nākamā gada martu vai aprīli.
