Kad, veicot militāru operāciju, cilvēks nokļūst kalnos uz vairākām diennaktīm, izdzīvošana lielākoties ir atkarīga no viņa paša — no gribasspēka, psiholoģiskās un fiziskās sagatavotības un zināšanām, kā tādos apstākļos jārīkojas.
Kad, veicot militāru operāciju, cilvēks nokļūst kalnos uz vairākām diennaktīm, izdzīvošana lielākoties ir atkarīga no viņa paša — no gribasspēka, psiholoģiskās un fiziskās sagatavotības un zināšanām, kā tādos apstākļos jārīkojas.
Ir jāprot izrakt pagaidu mājokli sniegā nakšņošanai; izvairīties no lavīnām; pārvietoties ar slēpēm kalnos naktī, bez apgaismojuma; izkļūt no āliņģa, kurā gadījies ielūzt ar slēpēm; veikt militāru operāciju ziemas apstākļos; ķert slazdos putnus pārtikai; ar kramu uzšķilt dzirksteli. Tie ir daži piemēri.
Uzņem Norvēģijas Nacionālā gvarde
To un citas prasmes šoziem Norvēģijā teorētiskās un praktiskās nodarbībās mācījās divi smiltenieši zemessargi: 22. kājnieku bataljona 2. kājnieku rotas komandieris virsleitnants Aigars Savickis un 1. kājnieku rotas komandieris kapteinis Jānis Leitis. No 6. līdz 25. februārim kopā ar igauņiem, lietuviešiem, bulgāriem, serbiem, horvātiem, rumāņiem un mājiniekiem norvēģiem viņi izgāja ziemas izdzīvošanas kursu. Latvieši bija to astoņu kursantu vidū, kuri mācījās padziļināti.
Starptautiskas mācības par izdzīvošanu ziemas apstākļos no 1999. gada rīko Norvēģijas Nacionālā gvarde. Aigars un Jānis tajās piedalījās otro reizi. Katru gadu kursantu bāze ir kalnu kūrorts Dombosa — neliela pilsētiņa 340 kilometru uz ziemeļiem no Oslo.
Pirmajā nedēļā kursanti teorētiski un praktiski gatavojās gaidāmajiem pārbaudījumiem nākamajās divās nedēļās. Otrajā nedēļā viņi četras diennaktis kalnos mācījās izdzīvot, bet trešajā nedēļā apguva militāru taktiku ziemas apstākļos.
Pirmā nedēļa.
Obligāti jāielūst āliņģī
Pirmajā nedēļā kursanti lielākoties uzturējās bāzē. “Gatavojāmies pārbaudījumiem un iepazināmies ar Norvēģijā izmantoto ekipējumu. Daži kursanti no Eiropas dienvidu zemēm pirmo reizi dabā redzēja, kādas izskatās slēpes,” atceras smiltenietis.
Nodarbības notika klasē un laukā. Tos astoņus kursantus, kuri mācījās padziļināti (abus smilteniešus, divus igauņus, divus lietuviešus, horvātu un rumāni), norvēģu instruktori pakļāva smagākiem pārbaudījumiem.
“Ja bija jāceļ telts, tad nevis mežā, klusā vietiņā, bet klajumā, kur pamatīgi pūš vējš un puteņo. Tas bija vērtīgi, jo palīdzēja nodarbību apgūt labāk,” stāsta Aigars. Norvēģijā sniega segas biezums ir no viena līdz trijiem metriem. Sniegs ir diezgan ciets, un telti var uzcelt. Galvenais ir iedurt mietiņus.
Mežā ar krama un sausas bērza mizas palīdzību vajadzēja iegūt uguni, iekurt ugunskuru un uzvārīt ūdeni. Norvēģijas augstkalnē, salīdzinot ar Latviju, mežs ir nīkulīgs. Izplatīti ir pundurbērzi un izteikti sveķainas priedes. Ja šī koka zarus aizdedzina, tie tūlīt uzliesmo.
“Jānis ar kramu rīkojās prasmīgi. Jau iepriekš bija ar to nodarbojies. Sacensībās starp pāriem mēs uzvarējām,” ir gandarīts Aigars.
Pirmajā nedēļā visiem kursantiem bija ekstrēma nodarbība — speciāli ieslēpot āliņģī un pēc tam izkļūt laukā. Gaisa temperatūra — aptuveni mīnus 10 grādu. Pūta ass vējš.
“Interesanti,” pārbaudījumu atceras Aigars. “Mūs aizveda uz ezeru, kuram cauri tek upe. Jau bija izcirsts diezgan liels āliņģis, bet tam blakus uzslieta telts — gadījumam, ja kādam paliek slikti. Šķērsojām aizsalušo ūdenskrātuvi pilnā ekipējumā atbilstoši noteikumiem. Zābakus slēpēs drīkst tikai iemaukt, nenostiprinot ar lamatiņām. Nūjām rokās jābūt brīvi, neveidojot cilpu. Mugursomai plecos jāatrodas uz vienas siksnas. Pa vienam ar visām slēpēm iešļūcām āliņģī. Nodrošinājumam kalpoja virve.
Sākumā šķita, ka būs diezgan briesmīgi, taču reāli nebija tik traki. Ūdens sniedzās līdz krūtīm. Ar nūjām iecirtos ledū un vilkos laukā soli pa solim. Pēc tam varēja izvēlēties, kur pārģērbties — teltī vai ārā. Visi izvēlējāmies otro variantu. Pūta ledains vējš, un patīkami nebija.”
Pirmajā nedēļā kursanti trenējās arī slēpošanā un šaušanā. Lai, šaujot mērķī no guļus pozīcijas, neiegrimtu dziļajā sniegā, nostiprinājumam izmanto mugursomu, uzkabi, slēpju nūjas.
Otrā nedēļa. Kalni un lavīnas
Nākamā nedēļa. Četras fiziski smagas diennaktis kalnos, militāra rezervāta teritorijā. Tur atrodas viena no augstākajām Norvēģijas kalnu virsotnēm Snoheta.
Katrs kursants kalnos ņēma līdzi mugursomu ar personīgo ekipējumu — aptuveni 50 kilogramu smagu. Komandas ekipējumu salika speciālās ragavās, kuras cilvēki vilka uz maiņām. Fiziski tas bija diezgan grūti, secina Aigars. Ēdienreizēs ieturējās ar sauso pārtiku. Lai iegūtu ūdeni, uz prīmusa katliņā kausēja sniegu.
Veicās ar laika apstākļiem. Lielākoties spīdēja saule. “Paši norvēģi brīnījās, jo tā gadoties reti. Taisnība laikam ir. Kad Norvēģijā biju pirmo reizi, pamatīgi puteņoja,” atceras smiltenietis.
Pirmā nodarbība kalnos — aizsalušas upes ielejā jāizliek slazdi irbēm. “Putnu tur, šķiet, bija daudz, jo sniegs bija nopēdots no vienas vietas. Irbēm garšo pumpuri, un tās dodas mieloties uz krūmiem. Tāpēc no zariem izveido koridoru, bet no drāts uztaisa slazdu. Ja putns tajā iekļūst, slazds savelkas. Mēs nevienu irbi nenoķērām.”
Pirmajā naktī kalnos kursanti gulēja teltīs. Nākamajā dienā viņi mācījās, kā ātri sniegā izveidot nometni, slēpoja un trenējās skijoringā. Pa priekšu brauca apvidus automašīna ar kāpurķēdēm. Tai aizmugurē katrā pusē bija nostiprinātas divas virves. Pie katras no tām turējās četri cilvēki. “Ap nūju aptin virvi un brauc. Ļoti laba pārvietošanās. Vienīgi pret kalnu ir liela slodze rokām, jo jānotur arī smaga mugursoma. Šādu pārvietošanās veidu reāli var pielietot militāras operācijas gadījumā, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B,” stāsta smiltenietis.
Vakarā tumsā grupa pēc militāriem principiem slēpojot virzījās uz apmetnes vietu, vadoties pēc kartes.
“Kabatas lukturīšus vai citus gaismas avotus izmantot nedrīkst, jāpārvietojas nemanāmi,” skaidro Aigars. “Labi, ka nedaudz spīdēja mēness. Vismaz kaut ko varēja redzēt. Pārgājiens bija diezgan grūts, sevišķi nobrauciens no kalna, jo to, kas priekšā, labi nevarēja redzēt. Brauc kādus 300 līdz 400 metrus, un pēkšņi priekšā stāvāka nogāze. Bieži nācās nokrist.” Taujāts par risku ieskriet kokā, zemessargs skaidro, ka koku konkrētajā Norvēģijas augstkalnē nav. Ir tikai kalni un balts sniega tuksnesis. “Naktī, kad spīd mēness, izskatās skaisti — kā pasakā. Taču, kad jau esi noguris, vairs nespēj par to priecāties.”
Uzmanību kalnos atslābināt nedrīkst, jo jāizvairās no lavīnbīstamām vietām. Kartē tās iezīmētas ar sarkanu krāsu. Dabā tie ir kalni, kuriem pāri pārkārusies sniega cepure. Aigars piebilst, ka otra grupa gandrīz uzgāja virsū tādam kalnam. Viņus apturēja instruktors.
Kalnos kursantus arī mācīja, kā jāglābj sniega nogruvumā aprakti cilvēki. “Svarīgākās ir pirmās 15 minūtes, jo pēc tam bojāgājušo procents palielinās. Mācībām bija sagatavots laukums — aptuveni 60 metru garš un 20 metru plats. Izskatījās pēc lavīnas. Mūs sadalīja komandās — meklētāji, sanitāri, iekšā laidēji. Viņi skaitīja meklētājus, lai kāds no viņiem nepazūd. Meklētāji ar garām nūjām rokās soli pa solim izstaigāja laukumu, izbakstīja sniegu, taču neko neatrada. Līdzi bija speciāli glābšanas darbiem apmācīts suns. Palaists vaļā, viņš tūlīt atrada aprakto cilvēku — sāka tajā vietā kašņāties sniegā.”
Pirms mācībām sniegā speciāli ieraktais cilvēks esot atradies vairāk nekā viena metra dziļumā. Viņš gulējis kastē, klāt bijis sildītājs un rācija, ja paliek slikti. “Man negribētos būt viņa vietā,” piebilst Aigars.
Balva — kaujas naži
Otru nakti kalnos kursanti pavadīja ātri sniegā ierīkotā patruļbāzē. Sniegā izrok alu, kurā ir vieta diviem cilvēkiem. Jumta konstrukcijai izmanto slēpes, pārklāj plēvi un nostiprina ar nūjām.
“Sniega alā ir daudz siltāk nekā teltī, vējš netiek iekšā,” secina smiltenietis. “Apakšā uzsedzām paklājiņu, iededzām sveci. Aizmigt varēja labāk nekā teltī. No rīta ieeja bija gandrīz aizputināta. Rakām vaļā.”
Ekstrēmākā nakšņošana bijusi noslēgumā. “Mūs sagaidīja neliels pārsteigums,” atceras zemessargs. “Pēc pārgājiena nolikām mugursomas un novilkām lielāko daļu drēbju, jo pārvietojoties bija diezgan karsti. Te nu instruktors teica — kādi esat, tādi arī šo nakti pavadīsiet mežā, bez telts. Vienīgi uguni atļāva iekurt ar krama palīdzību. Savācām mizas, iekūrām ugunskuru, taču tas diez ko nedega. Varbūt koki bija pazaļi. Atkal sniegā izrakām bedri un tur abi ar Jāni pavadījām nakti.”
Kad kursanti atgriezās bāzē, nākamajā dienā viņus gaidīja sacensības — 10 kilometru gara trase ar trijiem kontolpunktiem. Pirmajā uz klaja lauka ar krama palīdzību jāuzšķiļ uguns, jāiekurina ugunskurs un katlā jāuzvāra ūdens, sacenšoties, kurš to izdarīs ātrāk. Otrajā punktā jāatbild uz jautājumiem, trešajā — uz laiku jāuzceļ telts. Sacensību kopvērtējumā uzvarēja Jānis un Aigars un saņēma balvu — kaujas nažus.
Trešā nedēļa. 16 stundas bedrē
Pēdējā nedēļā kursanti apguva militāru taktiku ziemas apstākļos. Pārsvarā darbība notika naktīs zem klajas debess. Dienā cilvēki, savstarpēji mainoties, atpūtās.
“Pirmajā naktī ierīkojām patruļbāzi, mežā uzceļot telti. Mūsu grupas uzdevums bija ierīkot novērošanas posteni un novērot ceļu. Abi ar Jāni naktī aizslēpojām izlūkot vietu. Aukstums pamatīgi pieņēmās spēkā, sasniedzot vairāk nekā mīnus 20 grādu zem nulles. Spīdēja pilnmēness, un naktī kalnos bija gandrīz tikpat gaišs kā dienā. Izlūkojām vietu novērošanas postenim un atgriezāmies bāzē.”
Nākamajā vakarā uz novērošanas postenim nolūkoto vietu devās četru cilvēku liela grupa. Sniegā izraka bedri, pārklāja ar plēvi un nomaskēja, atstājot tikai mazu lūciņu, lai novērotu ceļu.
“Mums līdzi bija liels fotoaparāts ar objektīvu. Tiklīdz apkārtnē notika kāda pārvietošanās, fotografējām un pierakstījām,” stāsta Aigars un taujāts atbild, ka kustība reāli arī notikusi. Zemāk bija slēpošanas trase. Pa ceļu brauca apvidus automašīna.
Četri cilvēki sniegā izraktajā šaurajā bedrē pavadīja 16 stundas. Ārā kāpt nedrīkst. Vietas kustībām ir maz. Jo mazāka telpa, jo vieglāk to nomaskēt, lai ienaidnieks slēptuvi neatklātu.
Ir jābūt gribasspēkam, lai izturētu tādos apstākļos, piekrīt Aigars. “16 stundas vēl ir maz. Citreiz tādos apstākļos jāpavada pat piecas dienas,” viņš piebilst.
Pamatkursam bija dots uzdevums atmaskot slēpni. No astoņām grupām tas izdevās trijām. “Pēc tam gājām uz tikšanās vietu, kur mūs vajadzēja savākt busiņam. No ierindas izgāja rācija, tāpēc nevarējām precizēt laiku, cikos jāierodas pie lielceļa. Lielā aukstumā dabūjām gaidīt kādas četras stundas un pamatīgi nosalām.”
Nosalušus pirkstus sasilda padusēs
Taujāts, ko ieguvis, trijās nedēļās mācoties izdzīvot kalnos, Aigars teic — tā bija savu spēju pārbaude un jaunas pieredzes iegūšana.
“Šādos apstākļos cilvēks rūdās arī psiholoģiski. Kalnos nevar atslābināties nevienu brīdi. Ir jādomā visu laiku.”
Obligāts nosacījums kalnos ir regulāri pārbaudīt, vai nav apsaldējumu. Katru vakaru teltī jānovelk zābaki un zeķes un jāapskatās, vai ar kāju pirkstiem viss kārtībā.
“Kā sasildīties, ja pirksti nosaluši? Jāieliek sava biedra padusēs. Arī slapjus cimdus un zeķes vislabāk izžāvēt padusēs,” iesaka Aigars.
Arī ziemā kalnos regulāri jādzer ūdens, jo organisms to patērē tāpat kā vasarā. Seja jāaizsedz ar adītu masku, kurā ir caurumi tikai acīm un mutei. “Bija vērtīgi reāli darboties un izjust uz savas ādas, kā tas ir — izdzīvot ziemā kalnos. Tomēr trešoreiz vismaz pagaidām negribas to visu atkārtot. Savulaik krievu armijā apsaldēju rokas, tagad izjūtu sekas,” saka Aigars.
Brīva laika trijās Norvēģijā pavadītajās nedēļās bijis maz. Vienīgā atpūtas programma — norvēģu tautas deju ansambļa koncerts, nacionālo ēdienu baudīšana un kalnu slēpošana Dombasas kūrortā.
