Nupat lasīju, ka daži latviešu režisori nolēmuši būt pirmie pasaulē, kas iestudētu Virdžīnijas slepkavnieka sacerētās lugas, pēc kuru satura psihiatri noteikuši autora diagnozi.
Nupat lasīju, ka daži latviešu režisori nolēmuši būt pirmie pasaulē, kas iestudētu Virdžīnijas slepkavnieka sacerētās lugas, pēc kuru satura psihiatri noteikuši autora diagnozi. Laikam taču dažam labam puskoka lēcējam liekas, ka tas būtu vislabākais veids, kā savai necilajai personai piesaistīt sabiedrības uzmanību.
Varmācība mūsdienu sabiedrībā tiek ekspluatēta gan grāmatās, gan kinofilmās un citos mākslas žanros, tāpēc arī veidojas tā jaunās paaudzes daļa, kurai nav ideālu, tāpēc daudzi dvēseles baudu gūst no nāves glorificēšanas un asiņainu orģiju skatiem. Demokrātiju šie ļaudis vienādo ar visatļautību, bet cilvēktiesības mēdz attiecināt tikai uz savām fizioloģiskām iegribām.
Nākamais solis būtu tas, ja turpmāk sērijveida slepkavām vai cietsirdīgiem varmākām celtu pieminekļus, jo vēsturē ir bijis gana piemēru, kad mākslas darbos iemūžināti asiņaini tirāni un totalitāru režīmu diktatori. Varbūt sāksim sludināt, ka humānisma idejas aizliedzamas? Bet saprāts tomēr rosina domāt, vai tikai minētie režisori nav pārkāpuši to robežu, aiz kuras sākas prāta aptumsums. Kādreiz dzejnieks Kārlis Krūza Puškina slavenā dzejoļa rindas “nestrīdies ar muļķi” pārtulkoja izteiksmīgāk: “Un muļķim muldēt neaizliedz!” Tomēr darboties gan būtu jāaizliedz.
Kā sunim kauls
Kad politiķi un uzņēmēji pagurst cīniņos ar tautu, parasti tiek radīts kāds projekts, ar kuru tautai nodarbināt savus prātus – līdzīgi kā rejošu suni var apklusināt ar gardu kauliņu.
Viens tāds projekts nule nonācis preses slejās. Proti, tas ir jau agrāk virpinātais temats par “Jauno zīda ceļu”, kas pa upēm un kanāliem savienotu Rīgu ar Hersonu. Citreiz ticis runāts par senā ceļa “No varjagiem līdz grieķiem” atjaunošanu. Visintensīvāk kuģniecības ceļš pa Daugavu un Dņepru ticis izmantots pirms tūkstoš gadiem. To izmantoja gan ģermāņu un varjagu (domājams, kāda slāvu cilts Ziemeļjūras krastā) ciltis, pretējā virzienā ceļoja gan grieķu, gan arābu tirgotāji. Pēc Čingizhana iekarojumiem šis maršruts tika aizmirsts, turklāt jūras ceļš kļuva izdevīgāks.
Saprotams, uzņēmēji varētu labi nopelnīt – zemes darbi un hidrotehniskās būves pasaulē maksā dārgi. Bet vai šādai ūdensceļu sistēmai būtu praktiska jēga? Gan kuģīši pārāk mazi, gan ātrumi garlaicīgi. Kad tapa Eiropas Savienības pirmsākumi, kravu pārvadājumi starp Vāciju, Franciju un Beniluksa valstīm lielā mērā notika pa iekšzemes ūdensceļiem. Šo pieredzi ar skubu ieviesa arī Padomju Savienība, intensīvi būvējot kanālus. Vēl jau tur kustas arī kuģīši, tostarp notiek tūristu pārvadājumi. Tomēr mūsdienu autotransports, dzelzceļi un cauruļvadi dominē visās attīstītās zemēs.
Bet varbūt ideja par kanāliem ir vajadzīga tikai tāpēc, lai atgrieztos pie noraktā projekta par hidroelektrostaciju būvēšanu uz Daugavas?
Liksim visus cietumos
Reizē ar Ventspils pilsētas galvas Lemberga apcietināšanu tauta aizvien intensīvāk gudro, kurus “oligarhus” un blēžus vēl varētu iespundēt tuptūzī. Re, Jānis par Briseles naudu uzcēlis rūpnīcu – cietumā tādu! Re, Pēteris nodibinājis kompāniju, ceļ mājas, kuras pārdod tiem, kas turīgāki. Visus arestēt un dzīvokļus izdalīt nabagiem!
To jau mēs redzam baķkas pārvaldītajā Baltkrievijā, kur privātais īpašums it kā atļauts, it kā aizliegts, tāpēc sīkie un vidējie uzņēmēji nemitīgi tiek represēti. Ja ticam krievu liberālim Ņemcovam, tad Baltkrievijas cietumos saspundēti septiņi tūkstoši sīko biznesmeņu (jo miljonāru šajā valstī vispār nav). Tikai, lūk, arī Lukašenko pēc sanaidošanās ar Maskavu aizvien cītīgāk meklē kontaktus ar “nolādētajiem kapitālistiem” no Eiropas Savienības.
Ar vārdu sakot – saliksim cietumos visus latviešus, kuriem kaut kas pieder, pēc tam vaimanāsim par bezdarbu, un gala rezultātā brauksim strādāt pie īru un angļu bagātniekiem. Tikmēr Latvijā nekustamos īpašumus ātrā tempā cenšas izpirkt ļaudis no Austrumiem.
Gribam daudz pelnīt
Vienmēr un visur sastopami izņēmumi. Ir cilvēki, kuri vispār negrib strādāt algotu darbu, savu aplamo dzīvesveidu attaisnodami ar attiecīgu filozofiju. Tie ir tā saucamie vazaņķi, kurus krievi iesaukuši par bomžiem – paubagot, pārgulēt kādā pamestā graustā uz sapuvušu lupatu kaudzes, un vienīgi ēdiena pārstrāde caur zarnu traktu ir viņu galvenā cilvēciskā īpašība. Solīsi viņam piecus tūkstošus mēnesī – arī tad nestrādās. Un daži arī nespēj strādāt.
Vairums cilvēku tomēr grib strādāt un nopelnīt. Nupat celtniecībā darbaroku deficīts tik liels, ka pat nejēgam maksā gandrīz karalisku algu, vismaz Pierīgā un Jūrmalā. Un arī tad krietna daļa iemanās saņemt gan bezdarbnieka pabalstu, gan algu aploksnē, nemaksājot nodokļus.
Ne tik viegli veicas dažām inteliģentām profesijām. Kaut skolās trūkst skolotāju un slimnīcās medicīnas māsu (pirmskara gados viņas sauca par žēlsirdīgajām māsām), algas tiek pieliktas tā pa drusciņai, kā teiktu vecie cesvainieši, pa piparškai. No vienas puses var saprast, ka ar uzrāvienu algas dubultot nav reāli, tādā veidā inflācija var sasniegt arī simts procentus gadā. Atliek vienīgi sodīties, ka agrākās valdības (Krištopans, Šķēle, Bērziņš, Repše, Emsis) neko nedarīja, lai algas tiktu paceltas jau tajos gados, kad to darīja igauņi saviem mediķiem un skolotājiem. Jā, tolaik igauņiem inflācija bija paliela, kamēr latvieši lepojās ar stabilām cenām. Kalvīša politika, ievērojot pakāpenību, visumā atzīstama par vienīgo pareizo, jo inflāciju tālāk kāpināt vairs nedrīkst.
Daudzi paģēr no valdības, lai uzkrāto sociālo budžetu izmantotu straujākai pensiju palielināšanai. Cilvēciski saprotama vēlme, ja vien nebūtu tāda faktora kā ekonomiskie likumi. Tomēr ir viena pozīcija, kur valdībai nevajadzētu žņaudzīties, proti, daļu uzkrāto miljonu vajadzētu piesviest pie minimālajām pensijām. Liela ietekme uz inflāciju no tā nerastos, ja pats trūcīgākais pensionārs varētu nopirkt kādu lieku maizes kukulīti vai piena paku.
