Šoruden cits pēc cita noris nozīmīgi starptautiski notikumi, kas iezīmē pasaules tuvāko gadu kārtību. Hanoja, Helsinki, Rīga — trīs ģeogrāfiski punkti, kas pulcējuši valstu vadītājus svarīgu jautājumu izlemšanai.
Šoruden cits pēc cita noris nozīmīgi starptautiski notikumi, kas iezīmē pasaules tuvāko gadu kārtību. Hanoja, Helsinki, Rīga — trīs ģeogrāfiski punkti, kas pulcējuši valstu vadītājus svarīgu jautājumu izlemšanai.
Mums varbūt tuvāks var likties NATO sammits jeb valstu galotņu apspriede Rīgā, jo mūsmāju kārtības uzturētāju noteiktie ierobežojumi tādā vai citādā veidā mainīja ierasto dzīves ritmu vairumam Latvijas iedzīvotāju, tomēr pie šiem jautājumiem nāksies pakavēties citreiz.
Krievijas politiskais ieslodzītais Hodorkovskis nesen publicējis savu redzējumu par to, kā varētu attīstīties pasaule tuvāko gadu laikā. Nedaudz vienkāršojot — jau sākot ar 2007. gadu, mainīsies spēku balanss starp valstīm un valstu grupējumiem, jo ASV vairs nebūs vienīgās noteicējas globalizētajā pasaulē, savas pretenzijas īstenos Ķīna ar strauji augošo ekonomiku un konkurētspēju starptautiskajos tirgos. Par notikumu piesaisti konkrētiem gadiem varam strīdēties, bet zīmīgi, ka gandrīz vienlaikus līdzīgas prognozes izteicis Kremļa administrācijas liberālā spārna līderis Surkovs (starp citu, kurš savulaik strādājis Hodorkovska naftas impērijā).
Krievija un PTO
Hanojas tikšanās laikā ASV beidzot parakstīja vienošanos ar Krieviju, kas nozīmē, ka mūsu austrumu kaimiņam pavērts ceļš uz Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO). Liekas, ka prezidents Bušs vēlējās iegūt zināmu Putina atbalstu savai politikai brīdī, kad ASV notikusi politisko spēku pārbīde opozīcijas virzienā. Un svarīgi saprast arī to, ka līgumu nepieciešams ratificēt, bet ASV Kongresā Bušam saglabāsies atbalsts tikai līdz nākamā gada janvārim.
Spriežot pēc līguma publicētās daļas, Krievija izkaulējusi visai nozīmīgas priekšrocības, kas arī pēc oficiālas uzņemšanas PTO tai ļaus ignorēt daudzus brīvās tirdzniecības nosacījumus. Un Krievija uzkrājusi bagātīgu pieredzi jautājumos, kādā veidā pārtraukt tās vai citas preču grupas importu. Sākot ar ASV vistu stilbiņiem, beidzot ar Gruzijas un Moldovas vīniem un Latvijas šprotēm vai Polijas gaļu. Lūk, tagad arī puķu produkciju no Holandes aizliegts ievest it kā tripša dēļ (te nu gan paveras milzu iespējas latviešiem!).
Reāli Latvija var cerēt, ka Krievija atteiksies no diskriminējošajām tranzīta nodevām preču pārvadājumiem pa Krievijas dzelzceļiem. Bet šprotu lieta radīta tāpēc, lai novērstu konkurenci pašas Krievijas zivju pārstrādātāju visai apšaubāmas kvalitātes šprotēm (jauna rūpnīca Kaļiņingradā). Un nule Maskava paziņoja, ka pēc Bulgārijas un Rumānijas iestājas ES no šīm valstīm varētu tikt pārtraukts gaļas imports.
Pati Krievija no iestājas PTO cer iegūt piekļuvi Rietumu tehnoloģijām. Šis jautājums gan saistīts ar ārzemju kompāniju investīcijām, bet Krievijas neprognozējamais biznesa klimats ne sevišķi vilina nopietnos uzņēmējus. Savukārt Kremlis nevienu ārzemnieku nelaiž ne tuvumā savām naftas un gāzes trubām, pat tad, ja ārzemnieki šīs trubas gatavotu no tīra zelta.
Politiskā ekonomika
Krievijas ceļā uz PTO ir vēl citi šķēršļi, jo jāpanāk piekrišana arī no Gruzijas un Moldovas. Šis ir gadījums, kad mazais cinītis spēj gāzt lielu vezumu.
Pret Gruziju vērstās sankcijas un gruzīnu vajāšana Maskavā ir jautājumi, kurus nosoda gan ASV, gan ES valstis. Ne velti Saakašvili speciāli uzklausīja Eiroparlamenta deputāti. Varam smaidīt par Saakašvili austrumnieciski krāšņo runas manieri, par kuru Turgeņeva tēlotais Bazarovs būtu teicis: “Draugs Arkādij, jel nerunā tik skaisti!” — bet runas tonalitāte liecināja, ka lepnā kalniešu tauta nav salauzta. Un fakti liecina, ka embargo politika nebūt nav sagrāvusi Gruzijas ekonomiku, arī minerālūdenim “Boržomi” un vīnam pamazām atrodas citi pircēji. Kas attiecas uz šantāžu ar gāzes cenām un piegādēm, tad Krievija aizmirst, ka Gruzijas dzīlēs atrasti savi naftas un gāzes krājumi, atliek tikai sameklēt investorus ieguves sākšanai.
Polijas nostāja, mēģinot bloķēt vienošanos starp Krieviju un ES, ir tuvredzīga tajā ziņā, ka Maskavai dota iespēja šķelt Eiropas Savienības vienotību. Polija vispār ir ES grūti audzināmais bērns — te Varšava nepiekrīt vienotas energosistēmas izveidei, te tranzītceļus negrib atļaut. Tas traucē Baltijas reģiona ciešāku integrāciju ar pārējo Eiropu.
Politisko slepkavību ēna pār Kremli
Kremļa kontrolētie plašsaziņas līdzekļi par to klusē. Arī Latvijas prese aiz pārprasta politkorektuma par to gandrīz nepiemin. Bet Rietumos neviens nešaubās, ka žurnālistes Poļitkovskas un izlūkdienestu pārbēdzēja Ļitviņenko slepkavību pasūtījis personīgi prezidents Putins. Kad Kremļa valdnieks Vācijā apmeklēja Drēzdeni, kur savulaik pats bija rezidējis kā VDK spiegs, viņu sagaidīja prāvs ļaužu pūlis, vicinot plakātus ar uzrakstu “Slepkava!”.
Ja līdzīgā situācijā atrastos kādas mazvalstiņas diktators, varam galvot, ka ar viņu atteiktos sarunāties Rietumu demokrātiskie līderi. Bet ar Putinu tiekas, laipni sarokojas, joko un pat slēdz līgumus. Bušam vajadzīgs Putina atbalats, un Putinam vajadzīgs Buša atbalsts. Un gāze un nafta vajadzīga Rietumiem, savukārt Krievijai vajadzīgi dolāri, un pašlaik Kremlis nopietni satraucies par naftas cenu pazemināšanos.
Kremļa politika Ziemeļkaukāzā, kas raksturojas ar Čečenijas afganizāciju (jeb čečenizāciju), jau tagad draud ar neprognozējamām sekām pašai Krievijai. Putina atbalstītais vietvaldis Kadirovs kļuvis tik varens, ka savus kaujiniekus sūta gan uz Pēterburgu mafijas strīdu izšķiršanai, gan uz Maskavu, lai nogalinātu kādu no saviem atkritējiem. Krievu milicītim tiek pateikts: bratello, pastāvi malā!
Šāds notikumu pavērsiens vairo nacistiskus noskaņojumus Krievijā, kur vairs nenotiek maskēšanās aiz patriotisma izkārtnes, bet pavisam atklāti darbojas nacionālsociālistu grupas. Tiek vilkti gaismā seni Hitlera lozungi par nācijas tīrību. Laikā, kad pēc Kremļa ieteikuma tika deportēti vairāk nekā tūkstoš gruzīnu, nacionālsociālisti ierosināja visus gruzīnus iezīmēt ar dzeltenu astoņstaru zvaigzni uz muguras — ar senu Gruzijas simbolu, kas atgādina mūsu auseklīti.
Laikam taču Federālā Drošības dienesta vadītājs Patruševs gana labi informēts, ja nesen paziņoja, ka reālas briesmas draud Krievijas dienvidiem, kur Ziemeļkaukāza teroristi gatavojoties uzspridzināt četru elektrostaciju aizsprostus. To gan nespētu paveikt tie čečeni, kuri slapstās kalnu mežos, bet Kadirova kaujiniekiem tas ir reāli paveicams uzdevums. Ja gaisā uzlido Volgogradas HES aizsprosts un Cimļanskas hidromezgli, nemaz nerunājot par aizsprostiem uz Terekas vai Kubaņas pietekām, — tad vienā mirklī tiktu noskalotas Astrahaņas, Rostovas, Krasnodaras pilsētas. Un ne tikai. Drausmi par to iedomāties, bet tāda ir Kremļa gudrinieku pašu izperināta situācija.
