Mūsu laikrakstam pārtopot par tabloīdu, mainās arī manu komentāru formāts. Mēģināšu pielāgoties jaunajiem nosacījumiem.
Mūsu laikrakstam pārtopot par tabloīdu, mainās arī manu komentāru formāts. Mēģināšu pielāgoties jaunajiem nosacījumiem.
Jauno gadu gribas sākt ar pārdomām, ko rosinājusi vairāku asiņainu diktatoru nāve, kam iespējams piešķirt simbolisku jēgu. Mūsdienās ikviens viduslaicīgs režīms attiecīgo valsti spēj novest starptautiskajā izolācijā, kas praksē nozīmē vispārēju atpalicību un tautas nabadzību.
Uz aizejošo diktatoru fona veidojas jaunas valstu attiecības visas planētas mērogā. Domājot par tuvāko nākotni, bieži minēti gaidāmie pagrieziena punkti cilvēces attīstībā. Situācijas sarežģīšanās tiek saistīta ar 2007. un 2008. gadu, kad pasaule var nonākt tajā robežpunktā, aiz kura sākas apokalipse. Ja valstu vadītāji laikus attapsies, tad līdz 2012. gadam var sekot kaislību nomierināšanās.
Pašlaik varam prognozēt vismaz divus “karstos punktus”, kas spēj apdraudēt stabilitāti pasaulē.
Diktatoru likteņi
Rietumu pasaule ar savu cilvēktiesību koncepciju nokļuvusi absurdā situācijā, proti, visdedzīgāk tiek apraudāti asiņaini varmākas, aizmirstot par viņu upuru tūkstošiem. Sadama Huseina nogalināšana mums var likties mežonīga, bet tā atbilda Austrumu despotiju iedibinātām tradīcijām. Varam noliegt nāvessodus, bet šis ir tas gadījums, kad Huseins, dzīvs būdams, turpinātu radīt nebeidzamas problēmas.
Bieži dzirdēts, ka amerikāņi sāka iebrukumu Irākā tikai naftas dēļ. Saprotams, ka Huseins nesadarbojās ar bin Ladenu, bet amerikāņu stratēģi saprata citu, — ka Bagdādes režīms apdraud Izraēlu.
Kaut tiesāts, bet savā nāvē mira bijušais Dienvidslāvijas tautu bende Miloševičs. Mira Turkmenistānas despotiskais prezidents Nijazovs. Domājams, ka nākamais prezidents vairs nespēs atkārtot līdzšinējo praksi, un tad valstij būs jāmeklē ceļi, kā izkļūt no pašizolācijas. Demokrātija tur vēl ilgi nespīd.
Mazliet savrupa izskatījās bijušā Čīles diktatora Pinočeta nāve. Viņa noziegumi tiek mērīti ar trim tūkstošiem nogalināto. Tikai dīvaini, ka upuru skaitā netiek ierēķināti daudzi tūkstoši indiāņu, kuri “atļāvās” apdzīvot ar vara rūdu bagātus novadus. Tos, kas maisījās pa kājām, sameta kalnu bezdibeņos.
Bet diktatori vēl paliek. Ziemeļkoreja, Lībija, vairākas melnās Āfrikas zemes. Noslēgumam tuvojas Fidela Kastro mūžs. Eiropas pēdējais diktators Lukašenko jūtas aizvien apdraudētāks.
Galvenais draudu mezgls
Jā, tie ir Tuvie Austrumi. Visu gaidāmo notikumu epicentrs Izraēla un Libāna. Ļoti negatīva loma iespējama Sīrijai, kura var īsti nenovērtēt spēkus. Mēģinājums ar HAMAS, “Hezbollah” un Sīrijas apvienotajiem spēkiem, izmantojot Krievijas ieročus un Irānas naudu, iznīcināt Izraēlu kā valsti, — ne ASV, ne Rietumeiropa to nevar pieļaut, un tad var pasaule nokļūt uz atomkara sliekšņa. Bet varbūt šādi draudi nepieciešami, lai paši radikālākie islamisti atskārstu, ar ko tas var beigties?
Zināmas cerības cilvēce var saistīt ar jaunās pasaules iesaistīšanos politiskajos notikumos. Nesen TV rādīja reportāžu no Irānas, kur studentu auditorija burtiski brēca uz savu prezidentu Ahmadinežadu.
Neaprēķināmā Krievija
Nav pamata uzskatīt, ka tagadējā Krievija tiešā veidā spētu apdraudēt kādu citu valsti. Bet jāsaprot, ka Putina režīms gadā pirms vēlēšanām var kļūt pavisam nepieņemams demokrātiskai pasaulei.
Populārais ekonomists Ilarionovs Putina režīmu nosauca par militāri birokrātisko (ierēdniecisko) demokrātiju. Veidojot varas vertikāli, Putins izveidojis feodāla tipa pārvaldi ar ieceltiem vasaļiem, kur valda viduslaiku princips, ka “mana vasaļa vasalis nav mans vasalis”. Čečenijā Kadirovs var apliecināt uzticību Kremlim, un ar to pietiek, lai savā pārvaldītajā “dzimtmuižā” viņš varētu rīkoties pēc savām iegribām, ignorējot jebkādus likumus.
Gubernatori un citu līmeņu vasaļi pārvalda ne tikai teritorijas, bet arī atsevišķas tautsaimniecības nozares un lielos valsts uzņēmumus. Pats Putins savā tiešā kontrolē paturējis “Gazprom”.
Krievijā valda situācija, kad nav neviena konkrēta kandidāta uz prezidenta amatu, jo visi pretendenti apzinās, ka izlemt tiesīgs ir tikai Putins vienpersoniski. Kurš pārsteigsies ar saviem iebildumiem, tam galva ripos. Savukārt Putins nekādi nespēj izdomāt tiesisku bāzi tam, lai paliktu noteicējs valstī arī pēc aiziešanas no prezidenta amata.
Ja valstī visi kļuvuši nervozi, ja visriņķī tiek saskatīti tikai ienaidnieki, ja dienu dienā tiek skandināti “jauni un unikāli” ieroču veidi, ja tiek piegādāts bruņojums diktatoriskiem un agresīviem režīmiem, tad šāda valsts kuru katru brīdi var kļūt par klupšanas akmeni ceļā uz starptautisku sadarbību. Bet 2007. gadā tieši sadarbība miera garantēšanā būs nepieciešama vairāk par visu.
