Tur zāle ir zaļāka un ceļi līdzenāki, pēc atgriešanās no kārtējās ekskursijas secina Smiltenes pensionāru klubiņa ceļotāji.
Tur zāle ir zaļāka un ceļi līdzenāki, pēc atgriešanās no kārtējās ekskursijas secina Smiltenes pensionāru klubiņa ceļotāji.
Var doties tālos braucienos un aplūkot dažādas Eiropas un pasaules valstis, tomēr jāiepazīst ir arī tuvākie kaimiņi, uzskata smiltenieši, kuri tikko pabijuši ceļojumā no Lielā līdz Mazajam Munameģim. Arī naudas maciņā tuvāks ceļojums neradīs lielu robu.
Savos iespaidos ar “Ziemeļlatvijas” lasītājiem par Smiltenes pensionāru klubiņa organizētajā ceļojumā piedzīvoto dalās smiltenietes Līvija Paulēna un Maija Zariņa.
Teju 50 cilvēku lielajā ekskursantu grupā bija gan gados jaunāki cilvēki, gan cienījama vecuma pensionāri, tomēr gidam, valmierietim Gatim, nācies atzīt, ka grupa nav nogurdināma. Viņš piesolījies naskos ceļotājus aizvest uz Lietuvu, kur kāds no maršrutiem vedot par vēl kalnaināku apvidu. Varbūt pēc tāda ceļojuma vismaz būtu manāms nogurums, kas liecinātu, ka ekskursanti ir aplūkojuši daudz interesantu vietu.
Tomēr iespaidu par redzēto, dzirdēto un uzzināto ir ļoti daudz. Ceļotājas atzīst, ka gida zināšanas un aizrautīgais stāstījums bijis vienreizējs. “Viņš mācēja pastāstīt par katru taciņu, kurā ved, un kas tur ir nozīmīgs,” uzslavē M. Zariņa.
Vispirms ceļotāji devušies uz Baltijas augstāko punktu — Munameģi —, kura virsotne slejas 318 metru augstumā, un uz tā ir skatu tornis — 29 metru. Šis kupolveida paugurs ir sešus metrus augstāks par Gaiziņu. “Savulaik latviešu studenti, kas mācījušies Igaunijā, gribējuši šo pārākumu norakt, bet tas nav izdevies,” jokojis gids.
Smiltenieši aplūkojuši astoņus kilometrus garās Piusas devona smilšu alas, kurās iekšā tikt nevar, jo tās nobrukumu dēļ ir slēgtas. Tālāk pa mežā izveidotu taku, kur vietām var aplūkot mākslinieku veidotus velniņus, ceļotāji devušies uz Ilumetsas meterorītu krāteri. “Takas malā ieraudzījām šogad Latvijā neredzētu brīnumu — gailenes un nelielu beciņu,” stāsta ceļotāja.
Pēc dabas taku izstaigāšanas ceļš vedis uz Viru pilsētu. Tajā visiespaidīgākais bijis piemineklis “Estonia” avārijā bojā gājušajiem. Traģiskajā negadījumā pilsēta zaudējusi savus domniekus, kas visi devušies liktenīgajā ceļojumā.
Naktsmītne smilteniešiem sarūpēta Rouges apkārtnes viesu namā. Ciematā, kurā izveidota šī atpūtas vieta, dzīvo ap 400 cilvēku, bet var izmitināt 600 viesus. 1885. gadā celtajai ēkai blakus atradusies mazā hidroelektrostacija, kas viesu māju apgādājusi ar elektroenerģiju. “Igauņi ir ekonomiski cilvēki,” vērtē smilteniete. Rougē atrodas viens no dziļākajiem Igaunijas ezeriem.
Atgadījies arī kāds kuriozs. Vakarā smiltenieši aplūkojuši nelielu dīķīti vai ezeriņu, kurā peldējuši trīs gulbji. Devušies tālāk, bet, kad pēc kāda laika atgriezušies, skaistie putni joprojām turpat vien peldējuši. Gids nosmaidījis, ka igauņi ir viltīgi. No rīta mūsējie atkal devušies gulbjus pētīt un izrādījies, ka tie ir no plastmasas, bet veiksmīgi novietoti ūdenskrātuvē. Vējš tos kustinājis un radījis iespaidu, ka peldētāji ir dzīvi.
Otrajā ceļojuma dienā apskatīta Rouges apkārtne. Lakstīgalu gravā aplūkojuši mūžīgo dzinēju ūdenstrieci, kā arī viesojušies strausu un ziemeļbriežu fermā. Tālāk smiltenieši iepazinuši Suur — Taevaskojas klintis un meža liegumu, kur 200 hektāru platībā savu valstību iekārtojušas skudras. Neparasti lielie skudru pūžņi sasniedzot pat divu metru augstumu. Interesanti, ka pāri takām, kur ved skudru ceļi, kukaiņu drošībai izveidoti speciāli tiltiņi. “Tu tikai skudru nesamin…” dungojuši mūsējie.
Tālāk — Tartu. Vecpilsēta ar šķībo aptieku, skaisto rātsnamu, iespaidīgajām Doma baznīcas drupām, observatoriju, Eņģeļu tiltu, pilskalnu, vienu no vecākajām mācību iestādēm — universitāti, kurā savulaik mācījušies arī latviešu dižgari Barons, Valdemārs, Alunāns un citi. Atceļā uz mājām vēl Otepes pauguraine, Mazais Munameģis un Puhajerves svētezers. Smiltenieši jau spriež, kurp varētu doties nākamajā ceļojumā.
