Padomju gados 23. februārī svinēja Padomju Armijas un Jūras kara flotes dienu. Svētkus neformāli dēvēja par Vīriešu dienu, kurā sievas, mīļākās un draudzenes sumināja izbijušos padomju armijas kareivjus.
Padomju gados 23. februārī svinēja Padomju Armijas un Jūras kara flotes dienu. Svētkus neformāli dēvēja par Vīriešu dienu, kurā sievas, mīļākās un draudzenes sumināja izbijušos padomju armijas kareivjus. 23. februāris vēl arvien ir svētki Krievijas Federācijas bruņotajiem spēkiem, tikai tagad tie pārdēvēti par Kaujas slavas dienu.
Lai gan jaunajai paaudzei 23. februāris ir parasta ziemas diena, vecāka gadagājuma vīrieši, iespējams, tieši šajā dienā atceras savus dienesta gadus armijā. “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja bijušo Valkas rajona kara komisariāta kara komisāru Gundaru Šulcu, kurš jau 18 gadu vecumā uzsāka militāro karjeru padomju armijā.
Kara skolā apgūst ķīmiķa profesiju
1963. gadā pabeidzot vidusskolu Dobeles rajonā, G. Šulcs iestājās Saratovas karaskolā, kurā četrus gadus apguva ķīmiķa specialitāti. Studijas galvenokārt bija saistītas ar kaujas vielu izpēti un to iespējamo pielietojumu vajadzības gadījumā. Mācības karaskolā skaitījās kā dienests, tikai papildus bija jāapmeklē lekcijas. Padomju vara jaunietim neradīja nekādus šķēršļus militārajai karjerai, lai gan viņa ģimeni ir skāris izsūtījums uz Sibīriju.
“Neesmu bijis tikai komunists, bet arī represētais. 1949. gadā manu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Latvijā atgriezāmies tikai 1957. gadā,” atceras bijušais militārists.
Kareivja adrese — Padomju Savienība
Pēc karaskolas G. Šulcam sākās dienests civilās aizsardzības daļā dažādās Padomju Savienības vietās. Bijušais komisārs smejoties stāsta, ka uz viņu pilnībā var attiecināt tolaik populārās krievu dziesmas vārdus: “Mana adrese — Padomju Savienība.” Pirmos piecus gadus vada komandieris G. Šulcs dienēja toreizējā Ļeņingradā, pēc tam piecus gadus — Kolas pussalā. Pēc dienesta Tālajos Austrumos viņš kopā ar ģimeni dzīvoja un dienesta pienākumus pildīja Čerņakovskas pilsētā Kaļiņingradas apgabalā. Pēc tam sekoja dienests Rīgā, Sužu pulkā. Pēc divu gadu dienesta dzimtenē G. Šulcs pārcēlās uz Lietuvu, kur Tauragē nodienēja septiņus gadus. No Lietuvas viņu aizsūtīja likvidēt Černobiļas atomelektrostacijas avārijas sekas. Tur G. Šulcs iepazinās ar Latvijas PSR kara komisāru Jāni Dūdu. Pēc Černobiļas epopejas kara komisārs J. Dūda latviešu militāristu nosūtīju darbā uz Valkas kara komisariātu. Deviņdesmito gadu sākumā G. Šulcs pensionējās, bet pēc tam gandrīz 15 gadu nostrādāja par vides aizsardzības inspektoru. Bijušais virsnieks nenoliedz, ka Krievija par darbu armijā maksā pensiju.
Dienot Kolas pussalā, G. Šulcs komandēja rotu, kurā dienēja 32 latvieši. Šobrīd ne visi var atļauties aizbraukt uz Tālajiem Austrumiem. Bijušais virsnieks atceras, ka salā nodzīvotajos pirmajos divos gados aizrāvusi gan ziemeļblāzma, gan polārā diena un nakts, bet pēc tam gribējies mājās. Dienesta laikā salā cēla atomelektrostaciju, un G. Šulcs komandēja rotu, kas avārijas gadījumā aizsargātu civiliedzīvotājus.
“Man dienests visvairāk bija saistīts ar dažādu avārijas seku likvidēšanu un iedzīvotāju aizsardzību,” atceras G. Šulcs. Dienot Lietuvas pilsētā Palangā, Baltijas jūrā bija izplūdusi nafta. To nācās vākt arī padomju armijas kareivjiem un virsniekiem. G. Šulcs uzskata, ka dienests padomju armijā nevienam nav bijis viegls. Kas attiecas uz tā saucamo ģedovščinu, kad vecākie dienesta biedri visādi cenšas pazemot jauniesauktos, G. Šulca laikā tā nav bijusi tik izteikta. Nereti vecākie kareivji pat izrādījuši rūpes par jaunajiem. Tagad viņš domā, ka armijā ģedovščinu ieviesa Kaukāza tautu pārstāvji. Viņi bija pārākumā un varēja izmantot skaitlisko pārsvaru pār citiem dienesta biedriem.
Dienestu nesaista ar politiku
Domājot par pavadītajiem gadiem armijā, valcēnietis uzsver, ka tas bija darbs, nesaistīts ar politiku.
“Dienests bija smags. Likvidējot dažādu avāriju sekas, bieži vien darbs ievilkās līdz tumsai. Ja vajadzēja, cēlāmies naktī un veicām savus pienākumus,” atceras bijušas padomju armijas virsnieks. G. Šulcam dienēt bijis vieglāk, jo pēc kara skolas absolvēšanas 1966. gadā viņš apprecējās ar savu bijušo vidusskolas gadu klasesbiedreni Regīnu. Sieva visu mūžu sekoja līdzi vīram, tikai dzemdēt dēlus Egīlu un Juri brauca uz Latviju.
“Tā ir gadījies, ka visu mūžu esmu kopā ar vienu sievu, nevis kā tagad ierasts — ar trim vai četrām,” smaidot secina G. Šulcs.
Dēli izglītību ieguva krievu skolās. Vecākais dēls Egīls dienējis padomju armijā, savukārt jaunākais — Latvijas. Tēvam bijusi iespēja salīdzināt, un viņš atzīst, ka Latvijas armijas pirmsākumos valdījis liels haoss un nenoteiktība. Tagad situācija ir daudzkārt uzlabojusies un mainījusies.
Kamēr vīrs uzcītīgi pildīja dienesta pienākumus, sieva audzinājusi bērnus un strādājusi dažādus darbus armijas daļās.
Atceroties darbu Valkas rajona kara komisariātā, bijušais komisārs uzskata, ka tas bijis pats agresīvākais, jo toreiz latviešu kareivjiem bija jādodas karot uz Afganistānu. Darba apstākļi gan bijuši izcili.
“Kareivju sadale pa dienesta vietām notika Rīgā. Divi iesauktie no Valkas rajona Afganistānā gājuši bojā,” atklāj G. Šulcs. Viņš neatceras gadījumus, kad pie viņa būtu nākuši vecāki ar lūgumu atbrīvot dēlus no dienesta. Viņi varējuši nedaudz ietekmēt dienesta vietas izvēli, bet vairāk nekādā veidā nav bijis iespējams mainīt vadības lēmumus. Darbā kara komisariātā bijusi saskare ar dokumentāciju, kas saistīta ar valsts noslēpumu. Arī formas tērps ikdienā uzlicis savus pienākumus. To nēsājot, vienmēr bija jāizskatās labi.
Bijušais virsnieks atzīst, ka bieži atceras dienesta biedrus. Ja būtu iespējams, viņš vēlreiz gribētu aizbraukt uz Tālajiem Austrumiem. G. Šulcs joprojām uztur kontaktus ar biedriem, kuri dzīvo Sanktpēterburgā un Maskavā. Viņš iecerējis šogad, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas 20. atceres gadadienā, noteikti sarīkot tikšanos ar seku likvidētājiem, lai atcerētos paveikto.
Atceroties bijušo, G. Šulcs nenožēlo izvēli savu dzīvi veltīt armijai. Viņš iesaka jauniešiem izvēlēties par labu dienestam profesionālā armijā, jo tas cilvēku disciplinē, pieradina pie atbildības un noteiktas kārtības.
