Šis nu reiz ir tas gadījums, kad lielvalsts prezidentam un mazvalsts parlamenta deputātam piedienas viena un tā pati diagnoze, ko varētu nosaukt par vārdu nesaturēšanu.
Šis nu reiz ir tas gadījums, kad lielvalsts prezidentam un mazvalsts parlamenta deputātam piedienas viena un tā pati diagnoze, ko varētu nosaukt par vārdu nesaturēšanu.
Te nav runa par parastu pļāpīgumu, ko Ernsts Hemingvejs nosaucis par runāšanas caureju. Politiķi un diplomāti parasti ir uzmanīgi vārdu izvēlē, bet Putins un mūsu Kiršteins pierādījuši, ka viņiem tuvāka sādžas vaļība izteicienos.
Sprāguša ēzeļa ausis
Krievijas prezidenta Putina izteiciens, ka Latvija dabūs sprāguša ēzeļa ausis, nevis Pietālavu, kļuvis pazīstams visā pasaulē, un visdīvaināks šis salīdzinājums var likties tiem, kas nav lasījuši Ilfa un Petrova satīriskos romānus par Ostapu Benderu. Krievu politiķi savā rīcībā allaž vairāk rēķinājušies vienīgi ar savas zemes iedzīvotāju uztveres modeli, jebšu citur pasaulē vērtējumi var būt pavisam atšķirīgi.
Arī agrāk Putins ir atļāvies rupjības pret žurnālistiem, kas uzdod netīkamus jautājumus. Un arī šajos gadījumos Putinam nekas, jo pasaules preses viedoklis viņam viens pīpis, bet pašmāju žurnālisti pieraduši par tādiem neglītumiem nerakstīt. Varam iedomāties, kas notiktu ar kādas Rietumu valsts vadītāju, ja viņš žurnālistam atbildētu ar rupjību, jo preses vērtējums tad būtu apbrīnojami vienprātīgs un nesaudzīgs. Demokrātiskajās zemēs ikviens politiķis kā no uguns baidās nokļūt avīžu un televīzijas nemīluļu skaitā, jo pārrēķināšanās ar ceturto varu ikvienam aplamniekam var maksāt tālāku karjeru.
Atceros PSRS temperamentīgo līderi Hruščovu, kurš ar savu vaļīgo izrunāšanos bieži nonāca brīvās preses apšaudes laukumā, bet tā laikam režīms bija tāds, ka mēs zinājām tikai tautā klīstošās anekdotes. Pat “Armēņu radio” nevarēja atbildēt uz trim jautājumiem: kur ir tā šahta, kurā sakās strādājis Hruščovs, kas ir “trintrava” un kas ir “Kuzkina maķ”? Tas viss no lielvalsts vadītāja tautiskā repertuāra, kurš, cita starpā, Sibīrijas jaunceltņu strādniekiem skaidroja, ka īstam krievam siltās tualetes nemaz nav vajadzīgas, varot ziemas salā iztikt arī ar parasto ķemertiņu. Tā teikt, valsts vadītāja cienīgas runas kā tradīcija.
Līdz šim žurnālisti arī mūsu zemē maz ievērojuši citu aspektu, proti, ko Putins būtu domājis ar “sprāgušu ēzeli”. Ko prezidents šādā skarbā veidā vēlējies salīdzināt? Ja domāta Krievzeme, tad salīdzinājums ar sprāgušu ēzeli neliekas pelnīts, jo Krievijā līdztekus negācijām notiek arī uzteicamas lietas. Ja ar salīdzinājumu domāta Kremļa tagadējā valdība, tad būtu vērts diskutēt. Katrā gadījumā solītās ausis Latvijai nav vajadzīgas, jo mūsu zemītē pietiekami daudz dzīvu specdienestu ausu — to tik daudz, ka varam reeksportēt atpakaļ Maskavai.
Mazāk pamanīts Putina izteiciens
Runājot par it kā Latvijas pretenzijām uz sensenām krievu Pietālavas zemēm, Putins sašutis un ar sāpīgu grimasi sejā izmeta: kāda jēga kaut kādiem pieciem kilometriem, ja PSRS sabrukuma rezultātā Krievija zaudēja tūkstošiem kilometru savu vēsturisko zemju. Sāksim domāt, kādas zemes tad zaudēja Krievija? Laikam taču domātas bijušās padomju republikas. Var jau būt, ka Putins ļoti pieķēries Pētera Pirmā testamentam. Katrā ziņā domāšanas veids neatšķiras no Kerenska pagaidu valdības ministra sacītā, ka tad jau arī samojediem vajadzēs neatkarīgu valsti, ja latvieši tādu prasa. Ar vārdu sakot, Kremļa valdnieks no tiesas pārliecināts, ka visas bijušās kolonijas Krievijai atņemtas nelikumīgi. Bet tad jau iznāk, ka PSRS ir bijusi tikai izkārtne, lai īstenotu Krievijas impērisko politiku.
Savukārt saistībā ar Abreni – Pietālavu velti atsaukties uz cara laiku robežām, jo tādā gadījumā pavisam nesaprotama šķiet robežas novilkšana pa vidu bijušajai Vitebskas guberņai. Ja vadāmies pēc vēsturiski etniskā dalījuma, tad latvieši senāk ir apdzīvojuši krietnu daļu no tagadējās krievu un baltkrievu teritorijas, to apliecina gan vietvārdi, gan seno latgaļu celto aizsardzības pilskalnu virtene. Carisma pārkrievošanas politika paveica to, ka 1920. gadā, kad tapa robežas, bijušie latvieši jau vairs nerunāja latviski. Kaut atsevišķas latviešu ģimenes tā arī palika viņpus robežas — lai Staļinam būtu vairāk ko represēt.
Ka Maskava ar zobiem un nagiem ķeras aiz katra teritorijas stūrīša, liecina gan Piedņestras, gan Abhāzijas un Dienvidosetijas piemēri. Man grūti izprast situāciju šādā aspektā, jo ir skaidrs, ka Piedņestra nekad nespēs funkcionēt kā suverēna valsts, jebšu krieviskā Luksemburga nešķiet iespējama.
Panika nevietā
Krievijas ārkārtīgais naidīgums pret Latviju galu galā atspēlējas pašai Krievijai. Tā tas ir jebkuras nelietības sakarā, un nav no svara, kam kāds tic un kam netic, bet ļoti sāpīgā avārija Maskavas elektrotīklos ir tikai viens no piemēriem.
Tomēr Krievijai saistībā ar robežlīgumu izdevies zināmā mērā radīt paniku latviešu politiķu aprindās. Var saprast valsts prezidenti, kura izjūt atbildību visas pasaules priekšā par katru mūsu diplomātijas klupienu, vēl jo vairāk, Vīķes-Freibergas satraukumam pamatā fakts, ka viņa nav radusi ņemt atpakaļ nesen citu valstu vadītājiem dotos solījumus. Ja nelaime ar to aprobežotos, tad mūsu valdība varētu mierīgi nogaidīt, kamēr noplok Krievijas saceltie putekļi. Nevajadzēja steigties — lai steidzas tie, kuriem robežlīgums deg karstāk. Diemžēl panikai līdzīgu spriedzi nemitīgi uztur avīzes un televīzija, kas atraduši tēmu ar potenciāla skandāla piegaršu. Faktiski žurnālisti un atsevišķi politologi ir tie, kas līdzīgi plēšām politikas ēzē uztur karstumu. Tas gan ir vienīgais Krievijas panākums šajā jautājumā.
Vispārējais spriedzes līmenis galīgi noņēmis bremzes Aleksandra Kiršteina vārdu čukbānim, kuram jau agrāk bieži izpaudās vārdu nesaturēšanas kaite. Kiršteins ir viens no tiem politiķiem, kas agrāk mainījis partijas piederību, kādu laiku pats gribēja vadīt savu jaunatnes komandu (tikai jaunieši ne visai gribēja kļūt par Kiršteina ieročnesējiem). Ko Kiršteins darīs turpmāk, to vēl redzēsim, iespējams, viņš vēl tuvāk sabrāļosies ar Gardas meitenēm.
Vērojams, ka vairāki politiķi jau tagad gatavo jaunas partijas, kurās, protams, paši būtu par galvenajiem. Saeimas vēlēšanas nav aiz kalniem, un daudziem gribas atkārtot Repšes uzvaras gājienu. Tomēr Kiršteinu baltā zirgā neredzu. Toties ir ļoti labi tas, ka Tautas partijā sev pienākošos vietu atkal atguvusi Vaira Paegle.
