Kā mazināt tulznu rašanās iespējamību uz pēdām vasarā pēc ilgstošākas pastaigas?
Tulzna ir sabiezējušas un atmirušas ādas laukums, parasta tulzna atgādina pūslīti, ir pildīta ar citoplazmu – šķidrumu no traumētās ādas vidējā slāņa šūnām parasti dzeltenā vai dzelteni brūnā krāsā. Galvenais iemesls, kāpēc izveidojas šādas tulznas, ir mitras ādas noberšana. Daudz nepatīkamāks tulznas veids ir sausā tulzna, kurai ir dziļa sakne audos.
Dermatologu un fizioterapeitu minētie iemesli, kāpēc veidojas tulznas, ir saistīti galvenokārt ar apaviem: tie ir pārāk cieti vai – gluži otrādi – pārlieku brīvi, apavi, īpaši augstpapēžu kurpes, netiek pareizi nēsāti, kā arī var berzties kurpju iekšējās šuves. Iespaidu uz pēdām atstāj arī nepareiza gaita un staigāšana basām kājām ilgstoši pa nepiemērotu, raupju virsmu.
Ikdienas valkāšanai jāizvēlas ērti, brīvi apavi, kas atbilst pēdas uzbūvei. Ikdienā nav ieteicams izvēlēties kurpes uz augsta papēža, arī sporta apavi ar gludu zoli nebūs piemēroti. Papēža augstumam jābūt no diviem līdz trim centimetriem. Problemātiskām kājām ieteicams iegādāties pareizus ortopēdiskos apavus. Vasaras laikā apaviem jābūt gaisu caurlaidīgiem, tādēļ priekšroka dodama apaviem ar ventilācijas sistēmu, taču dārza apavi jeb krokši vai iešļūcenes nebūs labākais variants. Galvenais – apavi nedrīkst būt ne par mazu, ne par lielu. Īpaši svarīgi šo apstākli ievērot maziem bērniem, kuriem gaita un pēdu forma tikai veidojas.
Ja izveidojusies ūdens tulzna, uz tās ir jāuzlīmē baktericīdais plāksteris. Ja tulzna ir pārplīsusi, tā jāapstrādā ar spirtotu šķīdumu un jāatvēsina, pēc tam – plāksteris. Otrkārt, kājas un jo īpaši pēdas ir jākopj. Jāveic attīrīšana, mazgāšana, dezinfekcija, nepieciešamības gadījumā – ārstēšana. Ādas stimulēšanai ieteicams lietot speciālus krēmus, kuru sastāvā ir A vitamīns, kā arī mērcēt kājas vanniņās.
Lai neērtības un tulznas nesagādātu jaunie apavi, tie pirms valkāšanas jāsamitrina pamatīgā daudzumā spirtu saturošo līdzekļu. Ja apavi ir slēgtie, var arī šķīdumu ieliet un tad vilkt kājās jaunās kurpes. Laikus var arī ar leikoplastu nolīmēt tās pēdas daļas, kur var ieberzties tulznas.
Vienlīdz svarīgs apstāklis, lai nerastos tulznas, ir novērst pēdu svīšanu, kā arī apavus nežāvēt ilgstoši atklātā siltumā – ne uz krāsnīm, plītīm, radiatoriem, ne saules gaismā, jo tas veicina apavu materiāla saraušanos un šuvju izspiešanos, kas nākamreiz veicinās berzi ar pēdu.
Pret odiem – ar tautas un veikalos nopērkamiem līdzekļiem
Silta laika iestāšanās atnes ne tikai patīkamus mirkļus, baudot māju mieru un izbaudot svaigu gaisu un saules peldes brīvā dabā. Visbiežāk cilvēkus traucē odu un knišļu uzbrukumi – tie kaitina savas sīkšanas un dīkšanas dēļ, kā arī sagādā sāpīgus un niezošus izsitumus.
Izplatītākie kukaiņi Latvijā ir dzēlējodi, kurus Kurzemē sauc par knaušiem, bet svešvārdā tie nepareizi tiek saukti par moskītiem, kas patiesībā ir ļoti mazas mušiņas, kuras dzīvo dienvidu zemēs. Asinis sūc mātītes, toties tēviņi sūc tikai ziedu nektāru. Tēviņus viegli atšķirt pēc to zarotajiem taustekļiem, mātītēm parasti ir garš snuķītis, ar ko tās caururbj ādu un sūc asinis. Mātītes īpaši aktīvi asinis sūc pēc pārošanās, jo olu attīstībai nepieciešamas olbaltumvielas, ko viņas iegūst, sūcot mugurkaulnieku asinis. Tas notiek no maija līdz vēlam rudenim. Odu mātītes piedevām vēl ir sliktas mednieces un mēdz durt ādā pat līdz 20 reizēm, kamēr atrod kādu mazu asinsvadu.
Odu attīstība noris ūdenī vai mitrā augsnē, kas arī izskaidro odu esamību ūdenstilpņu tuvumā, ēnainās un mitrās vietās ar daudz krūmiem. Visaktīvākie odi ir vakaros un naktīs, kā arī apmākušās dienās, jo īpaši jūnija un jūlija siltajos bezvēja vakaros.
Latvijā ir arī ap 30 knišļu sugas, kas ir mazāka izmēra odi. Dažu sugu mātītes ir asinssūcējas, turklāt to siekalas ir indīgas, tāpēc kodiena vietā rodas neliels sarkans punktiņš, alerģiskākiem var pat pietūkt sakostā vieta. Knišļi uzbrūk galvenokārt rīta un vakara stundās, tie nekad neuzbrūk telpās un nelien zem apģērba.
Kā odi un knišļi atrod cilvēku? Odu acis ir saliktas tā, ka var uztvert pašu mazāko cilvēka kustību. Saliktās acis izmanto navigācijai, krāsu, kontrastu un kustību uztveršanai, parastās – gaismas līmeņu uztverei. Odi sajūt cilvēka elpu, izstaroto siltumu un sviedru smaku vairāku simtu metru attālumā. Daži amerikāņu pētnieki pat uzskata, ka aizvēsturisko laiku odu un ērču pārnēsātās slimības bijis nozīmīgs faktors, kas veicināja dinozauru izmiršanu.
Individuālajai aizsardzībai izmanto pašu gatavotus un veikalos nopērkamus preparātus – aerosolus, plāksterus, pretodu sveces, aproces utt. Var arī iegādāties digitālos ultraskaņas atbaidītājus. Vienkāršākais paņēmiens esot visas ķermeņa atklātās daļas noziest ar taukainu krēmu. Daudzi par nopietnu odu biedu uzskata smaržīgo krustnagliņu novārījumu, ko katrs var pagatavot pats: saujiņu garšvielas pārlej ar dažām glāzēm ūdens un vāra apmēram pusstundu, tad nokāš un atdzesē. Krustnagliņu eļļa esot efektīvāka. Noderēs arī piparmētras, eikalipta, tējas koka, anīsa, baldriāna, lavandas, ciedru un citas smaržas, kā arī ziede “Zvaigznīte”.
Telpās logiem jāaizvelk priekšā smalks tīkls. Svarīgi arī neatstāt vaļā logu un telpā neatstāt gaismu – tas veicinās lidoņu iemitināšanos telpās un to uzbrukumus. Noderot arī uz palodzes novietoti tomātu stādi, kadiķu zariņi un egļu čiekuri. Lai mošķiem kaut nedaudz sarežģītu dzīvi, vismaz reizi nedēļā vērts nomainīt ūdeni dažādos saimniecības traukos un dārza tvertnēs.
Kodumu vietas jāapstrādā ar aukstām tējas kompresēm, mainot tās piecas sešas reizes dienā. Noder arī soda, samaisīta uz pusi ar ūdeni, galīgā izmisumā – pat zobu pasta un ziepes. Pret niezi un pampumu kā plāksteris palīdzot ceļmallapas, pētersīļu, upeņu un kāpostu lapas, arī banānu mizas iekšpuse. Vēl kodumu vietu var noberzēt ar pārgrieztu sīpolu, ķiploku vai citronu, apslacīt ar kliņģerīšu tinktūru vai pētersīļu sulu. Norīvēšanai izmanto arī ožamo spirtu, odekolonu, spirtu vai degvīnu, taču pēdējā laikā dermatologi iesaka vienkārši likt aukstas kompreses.
Kādos gadījumos slēdz laulības līgumus?
Laulības līgums ir īpaša veida līgums, ar kuru var nodibināt, grozīt un izbeigt laulāto mantiskās attiecības, tā nodrošinoties pret riskiem, ja gadījumā tomēr laulība izrādās neveiksmīga vai kādu apstākļu dēļ viens laulātais otru pusi var padarīt neaizsargātu, piemēram, atkarības, neveiksmes biznesā, nelaimes gadījuma, finansiālu grūtību dēļ. Laulības līgums dod iespēju izvairīties no strīda par mantu laulāto starpā un atvieglo mantas dalīšanu laulības šķiršanas gadījumā.
Laulātie ir tiesīgi likumisko mantisko attiecību vietā noteikt visas laulāto mantas šķirtību vai visas laulāto mantas kopību. Ja laulības līgumā noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet arī laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. Atbilstoši Civillikumam attiecīgā manta atzīstama par piederošu abiem laulātajiem vienādās daļās vienīgi tad, ja nav iespējams pietiekami precīzi noteikt katra laulātā ieguldījuma apmēru.
Ja laulības līgumā noteikta laulāto mantas kopība, laulātajiem pirms laulības piederējusī, kā arī laulības laikā iegūtā manta, izņemot atsevišķi, individuāli lietojamu mantu, ir apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā, kura laulības laikā nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā. Līgumā svarīgi noteikt katra laulātā atbildību par kustamo un nekustamo īpašumu un sadzīvi.
Laulības līgumi obligāti slēdzami rakstveidā pie zvērināta notāra. Līgumi, kuros laulāto mantas sastāvā ir nekustamā manta, jāieraksta arī Zemesgrāmatā – tā to paredz Civillikums. Līgumam jābūt sagatavotam tā, lai konfliktu gadījumā nevienai no pusēm nebūtu iespējams līguma tekstu interpretēt dažādi.
Bieži līgumos iekļauj punktus par laulātā saistībām pēc šķiršanās, piemēram, pie kā dzīvos bērni, un uzturlīdzekļu apmēru. Laulības līgumā var iekļaut arī noteikumus, kas satur rīkojumu laulātā nāves gadījumā. Slēdzot šādu līgumu, jāievēro noteikumi par mantojuma līgumiem.
