Mirt nevajag, bet redzēt gan. Redzēt, izbaudīt un varbūt arī iemīlēt.
Mirt nevajag, bet redzēt gan. Redzēt, izbaudīt un varbūt arī iemīlēt. Tatru kalni un Adrijas jūra naktī — tas vien ir ko vērts.
Kā katru vasaru, arī šogad 18. jūlija rītā pie Trikātas kultūras nama pulcējās dejotāji. Kā nu ne! Trikātas vidējās paaudzes deju kopa “Abuls” kopā ar Ēveles vecākās paaudzes dejotājiem devās koncertceļojumā uz Horvātiju.
Šī valsts netika izvēlēta nejauši — nebijām tur vēl bijuši. Sadarbībā ar “Eiropas ceļojuma centru” tika izvēlēts ceļojuma maršruts, koncertvietas un gids.
12 abulieši — Sarmīte Kanašniece, Cilda Purgale, Inga Boškina, Inga Čama, Andris Bortkēvičs, Agris Ielītis, Gatis Ķerpe, Guntars Purgalis, Guntars Preimanis, Normunds Purbērziņš un Jānis Gailītis — kopā ar 13 ēveliešiem astoņas dienas ceļoja pa Eiropu ar jauno Trikātas pagasta autobusu. Šofera pienākumus uzņēmās Jānis no Jaunpils.
Deviņos no rīta, pamājuši atvadas tuvajiem cilvēkiem, dodamies ceļā. Vispirms uz Ēveli, tad uz Bausku, kur iekāpj gide Iveta un šoferis Stasis.
Pustrijos pēcpusdienā sasniedzam Lietuvas robežu. Tikai četras minūtes atņem pasu pārbaude, un varam braukt tālāk. Brauciens pa Lietuvu tik pazīstams, jo tai cauri dodamies jau devīto vasaru.
Lietuvai cauri braucam 4,5 stundas, līdz sasniedzam Polijas robežu. Arī šeit uz robežas ilgi neuzkavējamies, drīz esam jau Polijā. Sākas garais ceļojums cauri Polijai, kas manāmi ir mainījusies: ceļi gludi, apkārtne sakopta, pasakaini skaistas baznīcas un katedrāles. Vēl dienas gaismā ieraugām kanālu un kūrortu pilsētu Augustovu, bet ir jau nakts, kad vērojam Krakovas torņus un naksnīgi izgaismoto Varšavu.
Nemanot pienācis nākamās dienas rīts. No miega mostamies jaukā poļu pilsētā Zakopanē, no kuras dodamies iepazīt Tatrus. Zakopane atrodas starp Tatriem un Gubaluvkas augstieni. Pilsētas daļa ir no 750 līdz 1000 m virs jūras līmeņa. Katru gadu Zakopani apmeklē tūkstošiem tūristu, jo šī ir viena no interesantākajām vietām Polijā, kur pavadīt brīvo laiku. Kā magnēts tūristus piesaista Tatri. Daudziem tie ir burvīgākie kalni pasaulē lielās dabas daudzveidības dēļ.
Pusdeviņos no rīta ieņemam rindu biļešu kasē. Rinda nešķiet tik gara, cik ilgs laiks jāpavada karstajā saulē, līdz tiekam pie biļetēm. Četras stundas! Termometrs rāda +220 un +230 C.
Mums līdzi ir eiro, tos pret zlotiem samainām Polijā. Biļete uz pacēlāju kalnos maksā 30 zlotus.
Ir pusdienlaiks, kad tiekam pie biļetēm. Ar pacēlēju ceļamies augšā Tatros. Zem kājām paliek simtgadīgu egļu galotnes, upīte, kalnu pļavas un tūristu iemīta taciņa. Daudzos maršrutos ir iekārtotas atpūtas vietas — namiņi — kur var atpūsties, paēst un izlemt, turpināt ceļu vai griezties atpakaļ. Ceļoties augstāk, kalni kļūst klinšaināki, kailāki, vien dzeltenas puķītes rotā pelēko skarbumu. Vietām balo neizkusis ledus. Kad esam sasnieguši 1987 m augsto virsotni Kasprowy ir tikai +130 C un pūš stiprs vējš. No virsotnes varam vērot brīnišķīgas ainavas. Zemāk mirkšķina dzidri ezeriņi, pļavās zied zilie zvaniņi. Šeit var mierīgi pasēdēt kalna virsotnē, vērot apkārtni un saprast, ka esi tikai sīka šīs pasaules sastāvdaļa. Un negribas celties, lai dotos lejā un atkal “ienirtu” cilvēku veidotajā vidē. Viss, kas ir palicis tur, lejā, zaudē jebkādu nozīmi. Stāvot augšā, šķiet, ka pilnai laimei nevajag vairs neko…
Vēl nofotografējamies pie Slovākijas robežstaba un klusībā nodomājam — žēl, ka divas stundas jau pagājušas. Jāatgriežas ielejā. Atstājot šīs vietas, daudzi jau ir sapratuši, ka gribēs te atgriezties vēlreiz.
Pēc kalnu apmeklēšanas pastaigājam pa Zakopani. Krupuvkas iela ir gājēju iela, pa kuru transporta kustība ir aizliegta. Tās garums ir vairāk kā viens kilometrs. Šī ir piektā populārākā iela Polijā — te ir daudz mazu veikaliņu un dažnedažādu restorāniņu, uz ielas ir daudz mākslinieku, kas turpat zīmē portretus. Te var satikt dažādu tautību cilvēkus. Šī ir iela ar savu raksturu! Iegriežoties tirgū, nogaršojam slavenos aitu un kazu sierus, pielaikojam ādas sandales. Tirgū daudz suvenīru no vilnas un ādas. Guvuši neaizmirstamus iespaidus, varam doties tālāk.
Pēc stundas slovāku muitnieks iemet skatu mūsu pasēs.
Tāpat kā pasaulē bieži jauc Latviju ar Lietuvu, līdzīgi arī ar Slovākiju un Slovēniju — mēs, latvieši, arīdzan. Savukārt vecāka gadagājuma ļaudīm nereti Slovākija asociējas ar Čehoslovākiju, bet šādas valsts nav jau deviņus gadus. Mūsdienās Slovākija arvien vairāk kļūst par tūrisma zemi.
Ceļš kļuvis līdzīgs serpentīnam. Gar ceļmalām vērojam neierastas mājas, kas dīvaini stiepjas uz augšu triju četru stāvu augstumā kā klucīšu kaudzes ar uztupinātiem divslīpju jumtiem. Izskatās, ka tās pastiepušās pirkstgalos, lai būtu aizmugurē esošo kalnu augstumā, tomēr pietrūkst vēl dažu stāvu.
Gide Iveta mūs nedaudz iepazīstina ar Slovākiju. Augstie Tatri nav vienīgais, ar ko slovāki lepojas. Viduslaikos cauri šai zemei gāja tirdzniecības ceļš no austrumiem uz rietumiem, kas veicināja daudzu apdzīvotu vietu uzplaukumu. Sevišķi tas sakāms par 15. un 16. gadsimtu, kad radās vairākas pilsētas. Lielākoties tajās joprojām valda senatnes elpa, jo industrializācija un tai sekojošā pārapdzīvotība un guļamrajonu izveide vairākumam pilsētu gājusi secen. Arī abi pasaules kari nav cirtuši lielas brūces — kalnainā apvidū neviens šaudīties negrib.
Pa ceļam aiz autobusa loga paveras Spišas pilsdrupas. Vareno pili, kurā mēdza uzturēties pat šīs zemes valdnieki, senatnē izpostījis ugunsgrēks. Pils netika atjaunota, un nu mūs pavada milzu pilsdrupas, kuras jau pa gabalu pamanāmas kā ainavas dominante.
Deviņos vakarā piestājam pie viesnīcas Košicē. Visi apmetamies divvietīgos numuriņos 4. un 6. stāvā. Trikātieši kāpj uz 6. stāvu. Priecājamies, ka uz nakti katrs varam izstiepties savā gultiņā.
20. jūlija rīts sākas ar garšīgām brokastīm, pēc kurām turpinām ceļu. Drīz vien jau iebraucam nākamajā valstī — Ungārijā. Ungārija… Izsenis šo zemi pazīstam pēc asa, piparota gulaša, čardaša un čigānmūzikas — ar labu, zeltainu Tokajas vīnu piedevām. Gide pastāsta, ka jātnieku ungāri jeb maģāri šeit ieradušies ap 900. gadu no Mazāzijas. Viņu valoda pieder pie somugru valodām, tāpat kā mūsu kaimiņiem igauņiem.
Pēc vienpadsmitiem esam Budapeštā. Donavas pērle, ungāru lepnums, austrumu Parīze — tā dēvē Ungārijas galvaspilsētu, kuru uzskata par vienu no krāšņākajām lielpilsētām pasaulē. Austrieši Donavu apdzied, to neredzot, jo upes plūdums neskar Vīnes vēsturisko centru, bet Budapeštai tā plūst cauri — varena un mierīga, dalot pilsētu Budā un Peštā. Pilsētas veidolam īpašus akcentus piešķir tilti, karaļpils, Māķāša katedrāle un Zvejnieku bastions Budas kalnā, Gellerta kalns un Margitas sala Donavas vidū.
Gide mūs izvadā nelielā ekskursijā pa pilsētu. Apciemojam Budapeštas hronikas nezināmā autora pieminekli, kur, pieskaroties pie viņa rakstāmrīka, veicas rakstudarbi. Vairāki skolotāji steidz piepildīt šo vēlēšanos… Nofotografējamies arī pie grandioza smilšu pulksteņa, kurā smiltis birst nevis stundām, bet gadiem. Apmeklējam Varoņu laukumu, kuru atklājot ungāri beidzot varēja slavināt paši sevi, — Ungārijas vēstures svarīgākajiem notikumiem veltītā greznā kolonāde tika iesvētīta 1896. gadā — par godu ungāru tautas tūkstošgadei.
Tālāk gide piedāvā dažas stundas pavadīt Sečeņi peldvietā — terminālo minerālūdens baseinu kompleksā, kur ūdens temperatūra ir no +27 līdz +38 C. Šis komplekss atrodas pilsētas centrālajā parkā. Par 2000 Ft (forintiem) nopērkam ieejas biļeti uz baseiniem. Pēc tam viss, kā jau ierasts — ģērbtuves, dušas un tad varam doties baseinu ūdeņos. Cilvēku šeit daudz, sākumā tas traucē, taču pamazām atrodam arī sev vietiņas. Baseinā var izmēģināt dažādus atpūtas priekus: peldēt pa upes straumi, sēdēt burbuļvannā vai baudīt zemūdens masāžas.
Pusotru stundu plunčājamies un izbaudām divu baseinu priekus, kā arī apmeklējam dažādas tvaika pirtis.
Šeit ir tāda kārtība — nopērc ieejas biļeti, uz kuras tiek iedrukāts laiks, cikos apmeklē baseinu. Tad dodoties no tā projām, atkal biļetē tiek iedrukāts laiks. Pēc tam var iet pie kases un saņemt atpakaļ nenotērēto naudu. Jauki! Tādējādi mēs atpakaļ saņemam 600 Ft. Tos izmantojam ungāru ēdienu baudīšanai. Restorānā baudām ungāru nacionālos ēdienus — gulašu un vistas zupu kā arī dzeram vīnu. Cenas kā jau restorānā…
Jauki un skaisti ir Ungārijā — kalni, lieli saulespuķu lauki, saule, vīns…, bet mums jādodas tālāk. Pa ceļam gribam pamērcēt kājas lielākajā Ungārijas ezerā Balatonā, taču uz to gribam nolūkoties tikai pa gabalu. Nav vairs laika meklēt ceļu, kas pievestu tuvāk ezeram. Balatonu dēvē par Ungārijas jūru, tas ir ļoti sekls. Balatona dienvidu piekrastē pat vairāku simtu metru attālumā no krasta ūdens ir tik tikko pāri ceļgaliem. Pagājušā gadsimta sākumā Balatona piekraste bija populārs ārstnieciskais kūrorts un galvenokārt, nevis tādēļ, lai ārstētu atsevišķas saslimšanas, bet gan vispārēji garīgi rehabilitētos no civilizācijas nogurušajam cilvēkam.
Turpinājums sekos.
