Pa lēzeniem celiņiem, klātiem ar materiālu, kas apaviem neļauj slīdēt, aptuveni divus kilometrus veicam kājām, šķērsojot tiltiņu, ko Pirmā pasaules kara laikā cēluši krievu gūstekņi, izejam cauri Spageti zālei…
Pa lēzeniem celiņiem, klātiem ar materiālu, kas apaviem neļauj slīdēt, aptuveni divus kilometrus veicam kājām, šķērsojot tiltiņu, ko Pirmā pasaules kara laikā cēluši krievu gūstekņi, izejam cauri Spageti zālei, tad seko Baltā un Sarkanā zāle, milzīgais Dimants — stalaktīts, kas kalpo par alas simbolu… Gaiss ir ļoti viegls, kā aromātisku sāļu piesātināts.
Alās ir ļoti spēcīga dabiska gaisa ventilācija, un tieši vējš ir tas, kas stalaktītiem piešķir neparastas formas. Lai ļaudis kaut uz mirkli atcerētos, cik gaistošs ir civilizācijas spēks, gidi mēdz alās uz mirkli izslēgt gaismu… Labs joks!
Koncertzāle patiesi kalpo savam mērķim — te notiek gan koru, gan operas, gan simfoniskās mūzikas koncerti. Arī mēs izmēģinām koncertzāles akustiku ar dziesmu “Bēdu manu lielu bēdu”.
Jāatzīst, ka šī pazemes pasaule slovēņiem ir īsta zelta bedre, jo biļešu cenas nepārtraukti pieaugot.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu, kuras vecpilsētu dēvē par Prāgu miniatūrā. Leģenda vēsta, ka Jasons, kurš nozaga Kolhidas cara Zelta auna ādu, slēpjoties no cara dusmām, atrada slēptuvi Dunajas ietekā. Kopā ar saviem ceļabiedriem argonautiem viņš tika līdz vietai, kur tagad atrodas Ļubļana, un nežēlīgā cīņā pieveica drakonu. Šajā vietā tika izveidota pilsēta — tagadējā Slovēnijas galvaspilsēta.
Trīs stundas staigājam pa Ļubļanu — pilsētu, kurai cauri vijas Ļubļanicas upe, bet kalnā stāv varena pils. Šeit ir baroka arhitektūra, savdabīgi tilti un senatnīgi vecpilsētas laukumi. Ieejam arī baznīcā. Rodas vēlme pasēdēt un izbaudīt tās mieru, pat acis pieveras, kad izdzirdam pazīstamu ērģeļmūziku. Pie baznīcas pudelēs var iepildīt dzeramo ūdeni, kurš ir neparasti garšīgs.
Astoņos vakarā dodamies tālāk un jau pēc divām stundām esam Rušē (netālu no Mariboras), kur nakšņojam trīsvietīgos numuriņos. Vēl pēdējais kopējais vakars, kad, Sarmītes mudināti, atceramies, kas katram labāk paticis šajā ceļojumā. Viennozīmīgi viss redzētais — Tatri, jūra, ezeri un alas. Jā, un arī dejošana.
24. jūlija rīts aust tikpat saulains, kāds tas bija visu ceļojuma laiku. Pēc brokastīm dodamies ceļā, jo līdz nākamajai pieturas vietai — Vīnei — jābrauc vairāk nekā 200 kilometru.
Pulksten pusdeviņos iebraucam ceļojuma septītajā valstī Austrijā, valstī, kura ir pazīstama ar savu kalnaino ainavu, vēsturiskajiem un kultūras pieminekļiem.
Austrijas galvaspilsētā Vīnē uzturamies deviņas stundas, no kurām divas pavadām gides Ulrikas (saukta arī par Uļu) vadībā. Viņa mūs ar Vīnes vēsturi iepazīstina krievu valodā. Vīne —valšu galvaspilsēta pie Vīnes upītes ietekas Donavā. Pilsētas majestātiskums vislabāk atklājas tieši uz bulvāru loka, kur atrodas 19. gadsimta beigu ievērojamās celtnes: Vīnes opera, Parlamenta ēka, Hābsburgu ziemas rezidence Hofburga — pilsēta pilsētā, kas ilgāk nekā sešus gadsimtus bijusi Austrijas valdnieku mītne, Rātsnams ar dzelzs vīru torņa galā, muzeju un ministriju ēkas, Sv. Stefana katedrāle — Vīnes simbols un Austrijas izcilākā gotikas celtne, gājēju iela Kernštrāse… Austrijas vairāk nekā tūkstoš gadu vēsture par sevi atgādina ik tornī, ik parkā.
Kopēja vēsture ir Austrijai un Ungārijai — tās 19. gadsimtā bija apvienotas vienā impērijā — Austroungārijā —, kuru pārvaldīja slavenā ķeizariene Elizabete jeb Sisī. Ulrika ar sajūsmu stāsta par ķeizarieni. Pēc bērnu piedzimšanas Elizabete uzzied visā savas sievišķības krāšņumā — slaidais augums ar ārkārtīgi tievo vidukli, brīnišķīgie mati, medus krāsas acis, sievišķīgās krūtis, grācija un noslēpumainība — tas viss piemīt visu dievinātajai Sisī.
Gides Ulrikas stāstījums ir raits un interesants — sausos vēstures faktus viņa piebārsta ar dažādiem jokiem.
Pēc tam līdz desmitiem vakarā ir brīvs laiks Vīnes iepazīšanai individuāli. Sadalījušies nelielās grupiņās, laiku pavadām pēc pašu ieskatiem. Metro un tramvaja dienas biļete maksā piecus eiro. Protams, ka izbraucam loku ar 1. tramvaju, lai apskatītu visu vecpilsētu, un aizbraucam līdz māju rajonam ar īpatnējo Hundertvasera arhitektūru — šeit ir ēkas ar neregulārām formām, ar neparastiem krāsu salikumiem un līnijām.
Vēl pastaigājam pa gājēju ielu. Tur sudraba pāris — sudraba tērps, sudraba cepure, sudraba seja… Skulptūras atdzīvojas, kad kāds iemet monētu viņu kastītē. Ja izrāda interesi fotografēties, to labprāt arī dara. Bet vai visu dienu tā var nostāvēt?
Pulksten deviņos vakarā pulcējamies Rātslaukumā, kur no 15. jūnija līdz 15. augustam notiek dokumentālo filmu demonstrācijas. Piebiedrojamies skatītāju tūkstošiem un rāmā mierā vērojam lielo ekrānu.
Pastaiga pa naksnīgo Vīni beidzas ap vienpadsmitiem, kad dodamies mājupceļā. Austrija un it īpaši Vīne ir vietas, kas nozog sirdi, ja kaut vienu reizi esi tur pabijis un izbaudījis. Vīnē biju trīs reizes, bet gribētu vēl un vēl…
25. jūlija naktī “izskrienam” cauri Čehijai un pussešos esam jau Polijā. Ap divpadsmitiem dienā aiz autobusa logiem varam skatīt Varšavu. Šodienas Varšava ir dinamiska un strauja, visnotaļ moderna pilsēta.
Visa diena paiet autobusā. Īsinot laiku, atkal spēlējam “Lielisko piecnieku”. Rezultāts neizšķirts 8:8.
Izkāpjam arī tankštellēs, lai izlocītu pietūkušās un notirpušās kājas.
Uz Polijas – Lietuvas robežas pavadām gandrīz stundu, jo ir jau vakars. Taču no šejienes varam sazvanīt mājas, jo operators OMNITEL piedāvā: “Jūties Lietuvā kā mājās!”
Īsi pirms pusnakts iebraucam Latvijā!
Tieši pusnaktī gide Iveta visiem koncertceļojuma dalībniekiem pasniedz ecc (Eiropas ceļojuma centra) sagatavotus diplomus: “Paldies par aktivitāti un vēlmi baudīt ceļojumu, esot patīkamam ceļabiedram visiem līdzceļotājiem!”
Agrā 26. jūlija stundā — pusvienos naktī — Bauskā atvadāmies no gides Ivetas un šofera Staša.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Valmieru, tad uz Smilteni. No turienes braucam uz Strenčiem, puspiecos esam Ēvelē, bet tikai vienu minūti pirms pieciem esam sasnieguši Trikātu — atpakaļ tur, kur viss sākās!
Katrs no mums šajā ceļojumā piepildīja kādu sapni vai sapnīti — peldēt Adrijas jūrā, pabūt Horvātijā, apmeklēt Vīni, pastaigāt pa Tatriem.
Es, agrā rīta stundā, ejot uz mājām, apjautu, cik ļoti mīlu savus tuviniekus, kas mani palaida šai ceļojumā un gaidīja mājās.
Ceļā pavadītas astoņas diennaktis, šķērsotas 11 robežas, apmeklētas astoņas Eiropas valstis, nobraukti apmēram 5000 kilometru. Kurp nākamgad? Uz Dāniju, uz 44. Eiropeādi!
Deju kopa “Abuls” saka paldies savam ikgadējam sponsoram — Trikātas pagasta padomei — par jauko koncertceļojumu.
