Vasara, saule, siltums un garie vakari nav iedomājami bez mūzikas un dejām. Ik vasaru pilsētu un novadu pasākumi nav iedomājami bez tautas deju kolektīvu priekšnesumiem, kas piepildīti ar pozitīvu enerģiju, vieglumu un graciozitāti. Bet kāds ir ceļš līdz skatuvei un kas kolektīvu turp vada?
Inga Aleksejeva tautas deju kolektīva “Spriņģi” vadītājas amatā ir neilgu laiku, tomēr aktīvi līdzdarbojusies tā vadīšanā kopš vadības maiņas 2018. gadā. Saruna ar Ingu atklāj, kā šķietami nesaistītas lietas un lēmumi mūs aizved tur, kur mēs gribam būt.
Kad zini, ko vēlies
Esmu dzimusi, augusi un mācījusies Valkā. Pēc Valkas ģimnāzijas beigšanas kā lielākā daļa jauniešu devos uz Rīgu, lai studētu Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) politoloģiju. Politiskās zinātnes izvēlējos, jo negribēju ne matemātiku, ne fiziku, ne ķīmiju. Jau skolas laikā no šiem priekšmetiem gribējās izvairīties. Turklāt, izvēloties augstskolu, kā prioritāte bija, ka ir trīs gadu bakalaura studiju programma un moduļu sistēma. Bakalaura studiju laikā sapratu, ka mani interesē arī ārpolitika, – vairāk sāka interesēt, kas notiek pasaulē, tāpēc turpat RSU maģistrantūrā sāku studēt starptautiskās attiecības.
Maģistrantūras laikā izmēģināju karjeru “Sportland” veikalā kā pārdevēja (smejas). Nostrādāju tur deviņus mēnešus un sapratu, ka tas nu pavisam nav priekš manis. Vēl strādājot veikalā, man radās iespēja iet praksē Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Latvijā – paņēmu bezalgas atvaļinājumu un pieņēmu praksi. Uzreiz sapratu, ka tas ir tas, kas man patīk, tas, ko man gribas darīt. Kad beidzās prakse, aizgāju no darba veikalā. Savukārt laikā, kad rakstīju maģistra darbu, pieteicos praksē Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariātā un pēc prakses ne uzreiz, jo uz vasaras sezonu biju sākusi strādāt Valkas tūrisma informācijas birojā, man piedāvāja tur darbu. Un es piekritu, jo, tiklīdz uzzināju, ka Latvijā būs šāds sekretariāts, zināju, ka gribu tur strādāt. Jau būt tur praksē likās lieliska iespēja. Toreiz strādāju komunikācijas nodaļā pie Lindas Jākobsones. Fantastiska vadītāja! Turpinot darba gaitas sekretariātā, man bija daudz lielisku kolēģu, bija iespēja piedalīties un palīdzēt citu nodaļu organizētajos pasākumos, redzēt un saprast, kā tiek organizēti pasākumi, sākot no plāna uz papīra, līdz Eiropas Savienības Parlamenta pārstāvju sanāksmēm, kā tiek ievērots diplomātiskais protokols u.tml. Tā pieredze bija nenovērtējama. Tas bija terminēts darbs, un līdz ar Latvijas prezidentūras beigšanos beidzās arī mans Rīgas periods. Pēc astoņiem gadiem Rīgā sapratu, ka gribu atpakaļ uz Valku, ka man te patīk, te ir forši, klusi, mierīgi, un lēmumu nenožēloju. Dažreiz gan sagribas Rīgas vecpilsētas dzīvi – vakarus, kad, esot starp tūristiem, iespējams sajusties kā ārzemēs, bet ikdienā man tā visa bija par daudz un kļuva smagi. Man vajadzīga lauku sajūta, gaiss, iespēja iziet ārā – dārzā.
Sāk dejot “Spriņģos”
Valkas novada domē kā projektu vadītāja sāku strādāt 2016. gada februārī, nedaudz vairāk kā mēnesi pēc tam, kad biju atgriezusies no Rīgas. Bija izsludināts konkurss uz šo amatu, un es pieteicos. Tautas deju kolektīvā “Spriņģi” sāku dejot šī paša gada septembrī. Iepriekš par “Spriņģiem” biju dzirdējusi, ka tas ir fantastisks, saliedēts kolektīvs, kā liela ģimene, kas daudz ko kopā darīja arī ārpus mēģinājumiem. 2018. gadā “Spriņģos” notika vadības maiņa, un, tā kā man bija izveidojusies laba komunikācija ar Valkas pagasta saieta nama “Lugažu muiža” vadītāju Zani Mīļo, viņa man uzrakstīja, vai es varu nokomunicēt dalībniekus 18. novembra pasākumam Lugažos. Es piekritu, un tā sākās sākumā neoficiāla, pēc tam oficiāla mana darbība deju kolektīva “Spriņģi” vadīšanā. Ar dalībniekiem daudz bijām diskutējuši par to, ka vajadzētu kolektīvam profesionālu vadītāju, ar papīriem, bet vienmēr nonācām pie atziņas, ka Valkā ar to ir problēmas. Tā, laikam ejot, palīdzot “uzlikt” dejas, organizējot dalībniekus koncertiem u.tml. es nonācu pie tā vadīšanas.
Dejā kopš mazotnes
Pati es dejoju kopš trīs gadu vecuma. Sāku pie Skaidras Smelteres “Vainadziņā”, tad turpināju Valkas ģimnāzijas tautas deju kolektīvā “Vendīgs” un “Sudmaliņās”. Mācoties Rīgā, bakalaura studiju laikā trīs gadus nedejoju. Pēc draudzenes uzaicinājuma atsāku dejot Rīgā jaunizveidotā deju ansamblī “Pērle”. Dalība deju ansamblī, nevis tautas deju kolektīvā, iedeva pavisam atšķirīgu pieredzi un izpratni. Tur ir pavisam cita struktūra, darbošanās veids – tur ir jācīnās par vietu dejā. Pirmos gadus pat var nākties nosēdēt malā. Ansamblī ļoti liela nozīme ir arī augumam. Es skaitos īsais sastāvs un līdz ar to ne visās dejās varēju pretendēt uz vietu. Lielos deju ansambļos tas ir vēl izteiktāk, tur var nosēdēt malā pat pāris gadu. Mēģinājumi mums bija divas reizes nedēļā pa trim stundām, kas tika sadalītas treniņstundā, kur tika apgūta klasika jeb balets, tautiskajā daļā – deju soļu apgūšanā, kolektīva vienādošanā, bet nobeigumā bija deju “stādīšana” un “tīrīšana” – soļu precizēšana, pirkstgalu nostiepšana u.tml. Būtiski ir panākt, lai kolektīvā dejojot būtu viena elpa, lai tas būtu viens veselums.
Deju “no papīra” dabūt dzīvē nemaz nav tik viegli. Lai gan ir apraksti kopā ar zīmējumiem, mēdz gadīties, ka tie neatbilst. Tādos gadījumos labi, ka ir video ieraksti, kas palīdz labāk izprast, ko horeogrāfs paredzējis. Viena un tā pati deja dažādu kolektīvu izpildījumā var nedaudz atšķirties, jo katra kolektīva vadītājam ir savs rokraksts, sava “rozīnīte”, ko ieliek dejā. No papīra viss nonāk soļos un kombinācijās, kas uz skatuves veido skaistos zīmējumus. Deju nolasīt no papīra mācījusies speciāli neesmu. Atceros, ka savulaik vadītājas Aija Sallu un Vineta Skutāne mums tos rādīja, arī ansamblī tie tika pētīti. Lai gan tas nav viegli, tomēr zīmējumus sapratu. Kā deju kolektīva vadītāja saprotu atšķirību, kā ir tad, kad esi dejotājs, un kā tad, kad – vadītājs. Tas ir pilnīgi kaut kas citādāks.
Deja kā darbs un ceļojumi
Būt dejotājam ir forši – tu aizej un izbaudi mēģinājumu, to patīkamo noguruma sajūtu pēc tam, kad labi pastrādāts, arī muskuļu sāpes u.c. Nav jādomā, bet aizej, nodejo un dodies mājās. Vadītājam tas ir darbs visu laiku – nav atpūtas. Jādomā par sastāvu, jāatrod deja, tā jāizpēta, jāplāno mēģinājumi. Ieguldītais darbs pirms mēģinājuma nav stundu, bet gan dienu jautājums. Nav dienas, kad par kolektīvu nedomāju. Diemžēl ne vienmēr ieplānoto izdodas realizēt, to nosaka apmeklējums. Mazpilsētās ir problēmas ar sastāviem – bieži ir grūtības tos nokomplektēt. Vēl arī cilvēciskais faktors – slimošana un citi iemesli. Bet izaugsmes iespējas ir visiem un vienmēr. Un līmeni lielākoties nosaka dejotāju darbs mēģinājumos. Ja trenējas regulāri, izaugsme ir lielāka un tā notiek ātrāk. Es cenšos iedibināt to, lai dejotāji laikus paziņo, ja nodarbībā nebūs. Tik un tā vadītājam jāspēj pielāgoties situācijai tūliņ un tagad. Beigu beigās dejošana – tas ir hobijs, mēs to darām prieka pēc, bet tas ir smags darbs. Dejojot ansamblī, teju katru nedēļas nogali bija koncerti. Pēc koncertiem – balles. Sestdienās mājās biju vēlu, un svētdienas pagāja atgūstoties. “Spriņģos” ir nedaudz savādāk – mierīgāk. Rudens un ziemas periods parasti ir rāmāks, bet, piemēram, pagājušā pavasara–vasaras sezona bija gana aktīva. Koncerti bija reizi vai divas mēnesī. Pagājušo sezonu daļa kolektīva noslēdzām ar vidējās paaudzes deju kolektīvu festivālu “Soļi smiltīs” Jūrmalā. Tas bija pirmreizējs pasākums, un tajā ieguvām vērtīgu pieredzi. Šogad festivāls bija paredzēts Engurē, bet ārkārtas situācijas dēļ tas tika pārcelts uz nākamo gadu. Augustā braucām uz Izraēlu, lai piedalītos Valkas sadraudzības pilsētas Ibillinas festivālā “Dejas mieram”. Šogad vasaras periodā “Spriņģiem” nav paredzēti pasākumi. Jāskatās, kā būs rudenī. Jau pagājušajā gadā saņēmām uzaicinājumu piedalīties deju pasākumā Latgalē un Vācijā uz Frankfurtes latviešu deju kopas “Dimdari” piecu gadu jubilejas pasākumu. Dejojot ir iespēja ceļot. Savulaik es ar deju kolektīvu “Sudmaliņas” apbraukāju pusi Eiropas – Spāniju, Austriju, Holandi, Franciju u.c. Man kā jaunietei tas bija pārsteidzoši. Ja tā padomā – uz Izraēlu diez vai es kādreiz aizbrauktu. Mūs uzņēma, iepazīstināja ar viņu kultūru, pabijām Jeruzalemē, Nāves jūrā, Vidusjūrā. Neaptverami!
Nekad nebiju plānojusi vai pat iedomājusies, ka savā dzīvē varētu būt tautas deju kolektīva vadītāja. Viss notika plūdeni un likumsakarīgi – no dalības un palīdzēšanas līdz vadīšanai. Man patiešām patīk un ir interesanti. Esmu jau bijusi vairākos deju kolektīvu vadītāju kursos. Pagājušajā gadā apmeklēju trīs dienu kursus Rīgā, Ķīpsalā – tie bija ļoti noderīgi, tiešām daudz ko ieguvu. Ar Valkas novada domes atbalstu man bija iespēja apmeklēt pasākumu “Dejas anatomija” Smiltenē, kur tika apskatīts, kādas muskuļu grupas tiek nodarbinātas dejojot u.tml.
Ir jāmīl dejot
Liela daļa cilvēku turpina dejot, jo bērnībā vecāki veduši uz dejošanu. Un, ja tas patīk, tad dejot kļūst likumsakarīgi. Bet uzsākt dejot pieaugušā vecumā ir kā izaicinājums pamēģināt kaut ko jaunu. Un, ja vēl sanāk! Citreiz šādi dejotāji ir centīgāki par tiem, kuri dejo jau sen. Ar savu centību nereti viņi kļūst pat labāki nekā tie, kuri dejo visu mūžu un domā, ka visu jau māk. Protams, pirmos mēnešus iesācējiem būs ļoti grūti. Polku iemācīties nav viegli, tas ir ļoti grūts solis, bet ar savu centību un apziņu, kāpēc tas tiek darīts, pie vēlamā rezultāta var nonākt ātri.
Dejotājam ir jāmīl dejot. Ja viņš to nedara no sirds, tad rezultāta nebūs. Ir jābūt tajā visā iekšā, kā darot jebko, – ja tas ir piespiedu kārtā, tad rezultāts nekad nebūs tāds, kāds tad, ja tiek darīts no sirds. Arī dejotājiem to ļoti labi redz – kurš dara, jo vēlas, un kurš atnācis uz mēģinājumu piespiedu kārtā. Es dejoju no bērnības, man patīk, un es nevaru iedomāties sevi nedejojot.
