“Pīlādzītī” izauga un dzīvoja vēlēšanās būt jaunākām, skaistākām un labestīgākām, te radās iespēja mazliet baudīt mākslas dīvaino un vareno spēku, kas liek kaut brīdi dvēselei mirdzēt un aizmirst pelēko ikdienu
Krāšņā svētku koncertā Smiltenes pilsētas kultūras centrā savu desmito jubileju atzīmēja biedrības “Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” senioru deju kopa “Pīlādzītis”. Kolektīva dalībnieki šo gadu laikā ne tikai sadejojušies, bet arī sadraudzējušies tik ļoti, ka nereti “Pīlādzīti” dēvē par savu ģimeni.
“Šis kolektīvs ir visa mana dzīve pēc aiziešanas brīvā atpūtā. Mans prieka avots ir mazbērns, ko auklēju, taču gribējās arī kaut ko priekš sevis – sirsniņai. Savulaik esmu dejojusi gan jauniešu deju kolektīvos, gan vidējās paaudzes, jūtos brīnišķīgi, ka arī šajos gados man atkal ir iespēja dejot,” teic senioru deju kopas “Pīlādzītis” dalībniece Dzintra Cīrule, kura jau septiņus gadus uz mēģinājumiem dodas kopā ar vīru Pauli.
Smilteniete Dzintra atzīst, ka senioru deju kopās Latvijā lielākoties dejo sievietes un kundzes pavisam cienījamā vecumā un ne visiem sabiedrībā tas šķiet pieņemami. “Citi saka, tas izskatās slimīgi, ka dāma dejo ar dāmu, bet ir cilvēki mūsu vidū, kam nav ģimenes un mīļotais ir aizgājis uz mākoņmaliņas, un šādos gadījumos deju kolektīvs ir tas, pie kā dzīvē pieturēties, kur smelties enerģiju, gūt prieku un piepildījumu,” stāsta smilteniete.
To, cik raibi, notikumu un atmiņu pilni ir aizvadītie desmit gadi senioru deju kopai, vislabāk zina pastāstīt Maija Zariņa, kura “Pīlādzītī” dejot sāka pašos pirmsākumos. Taču Maija senioru vidū ir īpaša ar kaut ko citu, kas Latvijas mērogā ir pat unikāls. Viņa blociņos un vēlāk arī albumos pierakstījusi itin visu, kas saistās ar kolektīva mēģinājuma procesiem, nozīmīgiem un amizantiem faktiem, tradīcijām, koncertiem, ekskursijām, kopīgi svinētām dalībnieku vārdadienām un dzimšanas dienām, klāt pievienojot fotogrāfijas, apsveikuma kartītes un laikraksta “Ziemeļlatvija” publikācijas. Kādā no ierakstiem Maija pamanījusies uzskaitīt tās dāmas, kas izdomājušas uz mēģinājumu neierasties jeb, kā skolēni mēdz teikt, nobastot.
“Saulainā rudens dienā priecīgas un smaidīgas ierodas divdesmit dejotgribētājas, sagaidot Diānu Vītolu, tās aicina izdomāt kolektīvam nosaukumu. Par grupas vecāko ievēl Marutu Laizāni, pirmā deja bija “Riņķa deja”, bet otrā – “Pensijas karnevāls…” pirmo ierastu blociņā sāk lasīt Maija. Pateicoties viņas neatlaidībai un uzņēmībai, zināms arī tas, ka desmit gadu laikā uz iknedēļas mēģinājumiem “Pīlādzīša” dalībnieki ieradušies gandrīz 420 reižu, ievērojams ir arī koncertu skaits – kopumā 108.
Lai kolektīvs būtu tik vienots ne tikai uz skatuves un svētkos, bet arī ikdienā, liels nopelns ir “Pīlādzīša” vadītājai Raitai Lindei. “Dejošana man jau no skolas laikiem bija mīļa, esmu vadījusi jauniešu un vidējās paaudzes kolektīvus. Lielākā atšķirība dažādu paaudžu kolektīvu vadīšanā ir tā, ka seniori ir ļoti pretimnākoši, ar lielu pietāti uzņem visu, ko viņiem mācu, un to dara no sirds. Apbrīnojami, kā viņi izkārto savu ikdienu tā, lai katru otrdienu no pulksten 11 līdz 13 varētu būt mēģinājumā. Ja brīvdienās ir koncerts, viņi atliek savas privātās darīšanas, lai būtu klāt. Arī divu stundu garo mēģinājumu nemaz nav tik viegli izturēt fiziski. Vairākas dalībnieces jau ir pārkāpušas astoņdesmit gadu slieksni, tas ir ļoti cienījami,” saka senioru deju kopas vadītāja.
Dzīvesgudras dejotājas atziņas par
dejošanu senioru deju kopā “Pīlādzītis”
• Ja tu vēlies dejot, nāc mūsu pulkā ņemot līdzi dejotprieku, jo tas nav obligāts darbs, tā ir tava izvēle.
• Neskaiti gadus! Nomet no pleciem savu gadu nastu, atvairi drūmās domas, iztaisnojies, lai kustības būtu vijīgas un graciozas kā kādreiz jaunībā.
• Aizmirsti, ka tev kaut kur sāpēja vakar un varbūt sāpēs arī rīt, bet dejojot nesāp nekas.
• Nezaudē dūšu arī tad, kad jāmācās neparasti un sarežģīti dejas soļi.
• Noskaņojies veiksmei un labestībai, uzsmaidi citiem dejotājiem, pieņem viņu vēlēšanos tev palīdzēt.
• Ieklausies, kā skan dejas mūzika, skaists dziesmas teksts, ritms un tevi ietver līdzdejotāju pozitīvās emocijas, tas pacels tavu noskaņojumu pāri ikdienas smagumam.
• Katra uzstāšanās ir svētku brīdis, kurā tu nes dejas prieku skatītājiem, uzsmaidi viņiem vēlot mīlestību un viņi smaidīs tev pretim.
• Dejot – tā ir iespēja satikties ar savu jaunību kustības saskaņā un kopīgu pozitīvu emociju priekā.
• Atnāc un dejo un tu izjutīsi, ka tas tev ir iespējams arī tagad.
VIEDOKLIS
Diāna Vītola, biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja:
– “Pīlādzītis” ir ne tikai senioru deju kolektīvs, bet arī cilvēku ar veselības problēmām jeb, kā mēs sakām, ar īpašām vajadzībām. Tāpēc pirms desmit gadiem dibinājām kolektīvu, jo jebkurā vecumā cilvēkam ir jākustas un kur vēl labāku veidu atrast kā dejošanu. To, ka mums būs tik daudz koncertu un labu draugu, šodien tik tā pa īstam aptveram, bet viss sākās kā ikdienas nepieciešamība iziet ārpus mājas, būt kustībā un sabiedrībā, savākt sevi, saposties.
Šodien ir daudz patīkamu mirkļu, ko atcerēties, liekas desmit gadi paskrējuši nemanot, bet patiesībā senioru kolektīvam tas ir daudz. Kundzes un arī abi kungi – viņi visi ir vienkārši fantastiski ne tikai uz skatuves, bet arī ārpus tās, allaž spēs atrast īstos vārdus un uzmundrināt. Senioru deju kopa “Pīlādzītis” ir apliecinājums tam, ka cilvēks var izdarīt ļoti daudz, ja viņš grib. Savukārt “Pīlādzīša” vadītājai Raitai Lindei ir dotības sabalansēt dejotāju varēšanu ar estētiskumu, viņai piemīt spēja sajust, cik daudz un kā kolektīvs spēj izdarīt.
Jāatzīst, ka “Pīlādzītis” ir biedrības zīmols, piedaloties pasākumos Latvijā un Igaunijā mēs ne tikai pārstāvam biedrību, bet arī Smilteni un pat valsti. Vienmēr visos laikos un vecumos cilvēkiem esmu novēlējusi veselību un tad jau arī izturību un sevis pārvarēšanu, neieslīgstot sevis žēlošanā. Jāraugās uz dzīvi ar pozitīvākām domām. Ja šādā veidā caur mākslu un deju varam socializēties, tad arī sabiedrībai ir patīkamāk satikt cilvēkus, kas smaida un priecājas, nevis žēlojas.
