Ir zināms teiciens – darba tikumu kabatā nenoslēpsi. To var attiecināt arī uz Ērģemes pagasta “Trucu” mājām, kurās saimnieko Ingrīda Voika.
Mājas atrodas nomaļā vietā, uz tām jābrauc caur mežu, bet pēc tam, šķiet, esi iebraucis paradīzes dārzā. Kaut ikdienā garām “Truciem” reti kāds dodas, tomēr saimnieces iekoptais dārzs ir ievērots.
Lauku sēta atdzimusiPērn Valkas novada domes komisija, vērtējot konkursu “Sakoptākā dzīves un darba vieta”, viņu apbalvoja ar speciālbalvu par dārzkopības meistarību apjomīgu puķu dobju un cirpto skujeņu ierīkošanā un apsaimniekošanā.Savukārt šogad Ingrīdas sētu apmeklēja novada lauku attīstības konsultante Sniedze Ragže, kura piezvanīja “Ziemeļlatvijai” un lūdza atbraukt apskatīties iekopto mājas pagalmu un dārzu. Uzzinot sētas vēsturi, liekas, ka tā ir atdzimusi no jauna. Ingrīda stāsta, ka “Truci” nav viņas dzimtas mājas. Tās ir nopirktas. “Pirms kara te bija liela saimniecība, bet pašu sētu novērtēja kā sakoptāko. Uz šejieni braukuši mazpulcēni, lai redzētu, kā vajag saimniekot. Kūtī saimnieks turēja aitas un govis. Kādu gadu dedzināja kūlu un mājas nodega. Saimnieks esot aiz kreņķiem pakāries. Pēc tam sākās kolhozu gadi, te ieradās dzīvot dažādi ļaudis, un drīz vien nātres kāpa pa logiem iekšā,” saka I. Voika.
Dobes vispirms redz garāVaicāta, kā ir dzīvot tālu no centra, jo te nav ne veikala, ne medpunkta, ne citu iestāžu, Ingrīda atbild vienā vārdā – dievīgi. Arī ziemā nav problēmu, jo pašiem ir sava tehnika, ar ko izšķūrēt ceļu, ja tas piesnieg. Ja kaut ko vajag, meita un dēls ar automašīnu nepieciešamo atved. Jautāta, no kurienes viņai tas dzinulis, kas liek uzturēt tik skaistu un lielu dārzu, I. Voika atbild, ka īsti pat nezina. “Manī tas viss ir iekšā. Tas ir fanātisms un daļa no manas dzīves. Vispirms es redzu garā, kā dobei jāizskatās. Man visas ziedu krāsu kombinācijas ir galvā. Kad izdomāju dobes formu un ziedu krāsas, sāku strādāt. Ķerra un lāpsta ir mani dārznieces darba instrumenti,” smej Ingrīda. Viņa atzīst, ka darbs nav viegls. Smagi jāstrādā visu dienu. Ģimene aktīvi atbalsta Ingrīdas pūliņus. “Man ir meita, dēls, znots un brāļi – palīdz visi. Jaunākais brālis sagādāja mazu pļaujas traktoru, dēls atved degvielu, znots uzcēla siltumnīcu un palīdz ar trimmeri, tikai dobēs neviens kāju nesper, jo nezina, kādas tur puķes aug un kā tās jākopj, tur viss ir mans. Pa puķēm raujos es pati, cik nu varu,” stāsta Ingrīda. Viņa iekopusi desmit dobes, tomēr galu darbiem Ingrīda vēl neredz.
Vēl līdz pilnībai tāluSaimniece atzīst, ka vēl tāls ceļš līdz dārza pilnībai. Vajag vēl lielos kokus, lai izveidotos skaista ainava. Līdzekļu nav daudz, viss atkarīgs no pašas fanātisma. Latviešiem no laika gala patikuši lielie ābeļkoki dārzā, arī Ingrīda atzīst, ka tie piedod savu skaistumu. “Plāni man ir kā Napoleonam. Atliek tikai visus īstenot,” viņa nosaka.
Saimniece ap māju ierīko dārzu tikai sava prieka pēc. Konkursi un skates viņu baida. “Es nekad pati neesmu pieteikusi savu saimniecību kādai skatei. Man tas liekas kā ārprāts. Tas prasa pārlieku daudz nervu, dreb rokas un kājas. Tas ir stress, satraukumi, nezini, ko vēl un vēl izdarīt. Man tas nav vajadzīgs,” apliecina Ingrīda. Šis gads ir pirmais, kad viņai radusies vēlme, lai viņas iekopto skaistumu dārzā vēl kāds apskatītos. “Piezvanīju lauku attīstības konsultantei Sniedzei Ragžei, lai viņa atbrauc aplūkot, kādas man ir dobes. Nu tā, it kā cita starpā, nevis ar kādu komisiju. Pagājušajā gadā arī teicu – ja vēlaties apskatīties, tad tikai no malas, nevis iekšā. Un lai nebūtu ilgāk par 20 minūtēm. Taču pati aizrāvos un, kad sāku stāstīt par saviem darbiem, pagāja ilgāks laiks,” ar smaidu atminas Ingrīda.
Dārzniecību apguvusi pašmācībāJautāta, vai ir arī laiks apsēsties un patīksmināties par dārzu, viņa stāsta, ka tas visbiežāk notiek sestdienās un svētdienās, kad atbrauc bērni. “Tad tepat uz soliņa pasēžam. Tagad gan aizvien mazāk atliek tam laika. Agrāk, kad dārzs bija mazāks, pasēdēju un papriecājos, taču pašlaik iekšējais dzinulis tikai dzen uz priekšu – vēl tas un šitais jāpadara. Tas ir fanātisms,” apliecina Ingrīda.Dārznieces mākslu viņa nav apguvusi īpašās skolās. Visas zināšanas Ingrīda ieguvusi no speciālajiem žurnāliem, grāmatām un attiecīgajām televīzijas pārraidēm. Pašlaik viņa ir pārorientējusies uz košumkrūmu kopšanu. Agrāk lielākoties strādājusi ar tīrajām ziemcietēm, kas ir grūtāk. “Visi kļūstam vecāki un raugāmies, ko vieglāk izdarīt,” apliecina I. Voika. Viņa neaizraujas ar visām puķēm, bet meklē vien tās, kuras ir iedomājusies topošajā dobē. Savu dārzu Ingrīda ir veidojusi apmēram 15 gadus. Pēdējos gados viņa eksperimentē un izdara dažādus mēģinājumus, lai tas kļūtu vēl košāks un skaistāks. Pret savu dārzu Ingrīda izturas kā pret Rīgu, kas nekad nav gatava. “Tas ir pats labākais, kas var būt. Allaž kaut ko papildināt, mainīt un tālāk veidot,” saka I. Voika. Viņai nepatīk tikko nopļauts mauriņš. Tas izskatās bezpersoniski. Taču tajā stadijā, kad mazliet ataug un parādās pirmās āboliņa galviņas, tas ir debešķīgs.Saimnieces lepnums ir arī fizokarpa krūmi gar pagalma robežu, kurus viņa regulāri apcērp. “Ja to nedarīšu, izaugs kā mežoņi, un tad skaistums vējā,” spriež I. Voika. Ingrīda stāsta, ka dārzā defektu var pārvērst efektā, un rāda tūju, kas iedēstīta palielu akmeņu vidū. Agrāk tur bijusi ēka, tagad palikuši tikai daži pamatakmeņi. “Ne tos varēju izkustināt, ne zāli appļaut ap tiem. Izveidoju dobi un vidū iestādīju tūju,” saka I. Voika. Arī aiz mājas tas pats. Kādreiz tur, kur tagad liela dobe ar akmensdārza elementiem, stāvējusi ēka. Saimniece tās palikušos pamatos ierīkojusi puķu dobi. Pagalma dārzā aug studentu nelķes, lauvmutītes un, protams, rozes, kurām ir paliekoša un mūžīga vērtība, jo, kā saka I. Voika, kam gan nepatīk rozes.Nodomāju, kam gan nepatīk tāds skaists un liels dārzs. Tikai, lai to iekoptu, jāatdod daļa dzīves.
